Es, goda vārds, dzīvoju ar pārliecību, ka man ir borderline personality disorder jeb robežstāvokļa personības traucējumi. Labi, ne jau vienmēr tā esmu domājis, bet pēdējo pāris mēnešu laikā esmu sācis meklēt kaut kādus izskaidrojumus savai uzvedībai gan nesenā, gan senākā pagātnē. Nespeciālistam diagnosticēt sevi ir ļoti slikti, es zinu. Ja ir kādas šaubas - var aiziet parunāt ar kādu psihoterapeitu vai psihiatru, psihologs laikam, ka šajā gadījumā nepalīdzēs (vai varbūt palīdzēs?). Tā vietā es te sēžu mājās, esmu saklausījies lekcijas, sadomājies, salasījies grāmatas un esmu pārņemts ar domu, ka BEIDZOT man ir kāds traucējums, un tagad visi mani žēlos, un I atkal gribēs būt ar mani kopā, jo redz es esmu slims, nevis vienkārši lohs ar sliktu raksturu. Laikam jau nav ko sev melot, doma, ka traucējums varētu izskaidrot manu uzvedību ir ļoti kārdinoša. Tad var novelt atbildību no saviem pleciem uz to, ka man taču ir traucējums, tas daudz ko attaisno. I gribēs mani atpakaļ, viņa teiks: "HEY! Es redzu Tev ir grūti, piedod, ka atstāju Tevi. Es gribu būt ar Tevi, es gribu Tev palīdzēt! Mēs kopā pārvarēsim šīs grūtības!", un es atbildēšu: "Jā, paldies par atbalstu, es Tevi mīlu un ticu, ka mēs kopā tiksim galā ar visu! Es apsolu, ka dzeršu visas zāles, ko izrakstīs ārsts, es iešu laicīgi gulēt, es vairāk nedzeršu, es neko nelietošu...! Es būšu labs pret Tevi!".

Jā jā jā, tā varētu būt, bet, visticamāk, tā nav. Patiesībā, droši vien, esmu slikti audzināts, sociāli neveikls, ar sliktu raksturu un pietam nedaudz ļauns. Bet es atsakos tam ticēt!!!


Palasīju DSM-5, kas ir pasaulē izplatītākais mentālo saslimšanu klasifikators pasaulē - es atbilstu katram god damn kritērijam, kas tur ir minēts. Tā nevar būt sakritība! Vai varbūt es gribu viņiem atbilst, un tādēļ man pašam liekas, ka tā ir? Laikam jau uz šito pašam neatbildēt, bet vienkārši jāaiziet pie profesionāla speciālista. Kaut gan, kam es meloju? Es tāpat neaiziešu - man ir pārāk liels kauns un man ir pārāk maz naudas, lai kaut ko tādu vispār atļautos.

Kas visvairāk iekritu acīs no DSM:

b. Intimacy: Intense, unstable, and conflicted close
relationships, marked by mistrust, neediness, and anxious
preoccupation with real or imagined abandonment; close
relationships often viewed in extremes of idealization and
devaluation and alternating between over involvement and
withdrawal.

-Šis vienkārši izcili raksturo manas pēdējās attiecības - es to nabaga meiteni, kuru, visticamāk, es mīlu, pametu kādas piecas reizes, katru reizi lūdzot, lai mani ņem atpakaļ. Mēs daudz konfliktējām par jebko (vienmēr tādēļ, ka es biju tas, kurš eskalēja situāciju). Es varēju viņu pamest, jo viņa pietiekami stipri neapskāva mani, pirms devās komandējumā. Es varēju viņu pamest, jo viņa pietiekami nepriecājās, kad vienreiz sagaidīju viņu stacijā. Es varēju izkāpt no gultas un vienkārši aizbraukt mājās, sakot, ka šīs attiecības nekam nav lemtas, kad mums vienreiz nesanāca sekss pašā sākumā (protams, ka manas vainas dēļ, kaut gan vainoju viņu). Mani konstanti, gandrīz katru dienu, pārņēma domas, ka mani izmanto, jo redz viņa neuzraksta man pietiekami bieži, ka pārāk reti apjautājās kā man iet un tā tālāk, es varētu turpināt ilgi. Tam visam pretī es varēju būt ĀRKĀRTĪGI intensīvs, es gribēju, ka tad, kad esam kopā, lai viņa visu laiku ir man tuvumā, es gribēju konstantus pieskārienu, konstantas rūpes, daudz seksa. Kad bija labi, man šķita, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, ka es dievinu šo visu, ka labāk nav iespējams būt, kas varēja mainīties vienas stundas laikā, kad viņa varēja pateikt kaut ko, kas nebija pozitīvisma pozitīvisms (pat nesaistīts ar mani), kas vienkārši sagrāva mani un es kļuvu ļauns.


Kā ir tagad? Brīži, kad jūtos tik vientuļš, ka at parādās slimīgas domas mijās ar brīžiem, kad braucu tusēt, esmu priecīgs, guļu ar random meitenēm, kas man neinteresē, tad esmu mājās, atkal ir rīts, esmu nelaimīgākais cilvēks uz pasaules. Nekam nespēju koncentrēties, domas mainās tik ātri, ka pats nesaprotu kas notiek, skola ciešs, darbs ciešs, esmu neproduktīvs, nelaimīgs, nākotne rādās drūmās krāsās. Man ir 26, dzīvoju pie vecākiem. SAD.

Ņemot vērā, ka pēdējie 2-3 mēneši manām smadzenēm ir bijuši tik vētraini, ka dažbrīd ir licies, ka vairs īsti nepārvaldu savu dzīvi, tad izdomāju, ka varētu nākt par labu kaut ko laiku pa laikam uzrakstīt, lai vismaz kaut kādā veidā izliktu tās fuckin' emocijas, kas manī konstanti krājas un dažbrīd bīstami tuvojas uzsprāgšanas robežai.

Man liekas, ka ir pagājušas kādas četras nedēļas, kopš vairs netiekos ar I. Ir grūti. Domāju par viņu 70% laika katru dienu, konstanti redzu uz ielas (t.i. protams, ka beigu beigās tā nav viņa), nemitīgi cīnos ar uzmācīgām domām - I satiekas ar kādu citu, guļ ar kādu citu, aprunā mani ar savām darba kolēģēm, un tā varētu turpināt ilgi. Šis viss ir tik sasodīti nogurdinoši, izsūcoši, demotivējoši, kā arī pašvērtējuma problēmas veicinoši. Jā jā, protams, ka esmu lietas kursā, ka kaut ko tādu piedzīvot salauztai sirdij ir pilnīgi normāli, bet tas nemaina faktu, ka tā vispārējā skumjuma un nolemtības sajūta ir TIK spēcīga, ka apziņa, ka citiem ir bijis tāpat vai pat sūdīgāk, nekādu atvieglojumu nesniedz.
Daudz esmu domājis, ka būtu nesalīdzināmi vieglāk, ja viņa būtu vienkārši atraidījusi mani, vai pateikusi, ka pret mani neko nejūt, vai, ka viņai ir iepaticies kāds cits. Šo visu es pat spētu pieņemt, tas nebūtu TIK sāpīgi kā apziņa, ka es biju tas, kurš visu sačakarēja. Es biju tas, kuram tika dota otrā, trešā, ceturtā, piektā iespēja. Es biju tas, kurš izlēma attiecības pārtraukt kādas 3 reizes vismaz, bet nākošajā dienā zvanīju un lūdzos, lai mani ņem atpakaļ. Es biju tas, kurš sasolīja lietas, bet bieži vien nespēja tās izpildīt. Es biju tas, kurš bija rupjš, kaut gan zināju, ka viņai tas riebjas. Es biju tas, kurš konstanti kavēja. Es biju tas, kurš narkotikas reizēm nostādīja augstāk par attiecībām. Es biju tas, kuram uzvarēt diskusiju vai strīdu bija svarīgāk, nekā patiešām noskaidrot patiesību. Es biju tas, kurš bieži tēloja un nebija īsts. Es biju tas, kura vārdi nesaskanēja ar darbiem. Es biju tas, kurš vienmēr čīkstēja. Es biju tas, kurš vienmēr aprunāja citus. Es biju tas, kurš gribēja sāpināt otru vairāk, ja pašam sāpēja. Un šādi varētu turpināt bezgalīgi. Visvairāk man sāp tas, ka man bija cilvēks, ko biju meklējis visu dzīvi. Cilvēks, kurā man patika it viss. Cilvēks, kurš man lika kļūt labākam, radīja smaidu, prieku, motivēja un, kuru es apbrīnoju. Cilvēks, kuru es varēju vienkārši vērot, darot jebko, un priecāties par to, kā tas izskatās, kā kustās, kā darbojās un kā domā. Man patika VISS. Cilvēks, ar kuru man bija labākais sekss mūžā. Sekss, kuru es izbaudīju, sākot no matu galiņiem, beidzot ar kāju pirkstiem. Es dievināju viņas ādu, viņas smaržu, viņas kustības, viņas elpu, viņas acis, pieskārienus, un es varētu turpināt atkal jau mūžīgi. Es patiešām BIJU laimīgs. Pirmo reizi dzīvē! Bet tas, kurš visu sabojāja biju es. Es konstanti pieļāvu vienu kļūdu pēc otras, esot pilnīgi aware par to, ko es daru, taču neesot spējīgs saņemties, lai mainītu savu uzvedību. Tagad es cīnos ar acīmredzamajām, loģiskajām sekām. Es esmu pelnījis šīs sirds sāpes, jo es biju pārāk stulbs, lai novērtētu un noturētu to, ko biju atradis. Ir vienkārši neizsakāmi skumji. Tāds vispārējs drūmums, bezcerība visapkārt.


Un, ko es daru?

Tā vietā lai pārdzīvotu, analizētu savas kļūdas, mācītos un koncentrētos uz universitāti un skolas lietām, es dodos Tindera killing spree, ejot uz vismaz diviem randiņiem nedēļā. Kādēļ? Jo es jūtos tik nožēlojams, ar tik iedragāti zemu pašvērtējumu, ka es meklēju kaut kādus iracionālus mehānismus, lai to uzlabot atpakaļ. Es ļoti labi zinu, ka nožēlojamais Tinderis un meitenes, kuras man nepatīk, manai sirdij nepalīdzēs, bet es tāpat turpinu kāpt no grābekļa uz grābekli.


Šis rīts sākās pamostoties pie M, kas ir meitene, kura, acīmredzami, ir ieķērusies manī. Tikai tāds sīkums, ka man ir vienalga, es braucu pie viņas tikai pēc blieziena, jo man vēl aizvien šķiet, ka, guļot ar citām meitenēm, es kaut kādā veidā ieriebšu I par to, ka mani atraidīja. Drausmas. Es ienīstu sevi. Galvenais, ka es negribu nevienam ieriebt, noteikti ne I, bet reizēm es nespēju rīkoties loģiski, pieņemt pareizos lēmumus. Mani pārņem mani iekšējie instinkti, iekšējais dzīvnieks, fight or flight reakcijas pret to, cik sūdīgi es jūtos. Es patiešām negribu sāpināt nevienu, negribu rīkoties kā kretīns. Es gribu sapurināties, sakoncentrēties uz lietām, kas ir svarīgas - skola, bakalaurs, darbs(nauda(, aizmirst par visu sūdu, ko es daru pašlaik.