Es, goda vārds, dzīvoju ar pārliecību, ka man ir borderline personality disorder jeb robežstāvokļa personības traucējumi. Labi, ne jau vienmēr tā esmu domājis, bet pēdējo pāris mēnešu laikā esmu sācis meklēt kaut kādus izskaidrojumus savai uzvedībai gan nesenā, gan senākā pagātnē. Nespeciālistam diagnosticēt sevi ir ļoti slikti, es zinu. Ja ir kādas šaubas - var aiziet parunāt ar kādu psihoterapeitu vai psihiatru, psihologs laikam, ka šajā gadījumā nepalīdzēs (vai varbūt palīdzēs?). Tā vietā es te sēžu mājās, esmu saklausījies lekcijas, sadomājies, salasījies grāmatas un esmu pārņemts ar domu, ka BEIDZOT man ir kāds traucējums, un tagad visi mani žēlos, un I atkal gribēs būt ar mani kopā, jo redz es esmu slims, nevis vienkārši lohs ar sliktu raksturu. Laikam jau nav ko sev melot, doma, ka traucējums varētu izskaidrot manu uzvedību ir ļoti kārdinoša. Tad var novelt atbildību no saviem pleciem uz to, ka man taču ir traucējums, tas daudz ko attaisno. I gribēs mani atpakaļ, viņa teiks: "HEY! Es redzu Tev ir grūti, piedod, ka atstāju Tevi. Es gribu būt ar Tevi, es gribu Tev palīdzēt! Mēs kopā pārvarēsim šīs grūtības!", un es atbildēšu: "Jā, paldies par atbalstu, es Tevi mīlu un ticu, ka mēs kopā tiksim galā ar visu! Es apsolu, ka dzeršu visas zāles, ko izrakstīs ārsts, es iešu laicīgi gulēt, es vairāk nedzeršu, es neko nelietošu...! Es būšu labs pret Tevi!".
Jā jā jā, tā varētu būt, bet, visticamāk, tā nav. Patiesībā, droši vien, esmu slikti audzināts, sociāli neveikls, ar sliktu raksturu un pietam nedaudz ļauns. Bet es atsakos tam ticēt!!!
Palasīju DSM-5, kas ir pasaulē izplatītākais mentālo saslimšanu klasifikators pasaulē - es atbilstu katram god damn kritērijam, kas tur ir minēts. Tā nevar būt sakritība! Vai varbūt es gribu viņiem atbilst, un tādēļ man pašam liekas, ka tā ir? Laikam jau uz šito pašam neatbildēt, bet vienkārši jāaiziet pie profesionāla speciālista. Kaut gan, kam es meloju? Es tāpat neaiziešu - man ir pārāk liels kauns un man ir pārāk maz naudas, lai kaut ko tādu vispār atļautos.
Kas visvairāk iekritu acīs no DSM:
b. Intimacy: Intense, unstable, and conflicted close
relationships, marked by mistrust, neediness, and anxious
preoccupation with real or imagined abandonment; close
relationships often viewed in extremes of idealization and
devaluation and alternating between over involvement and
withdrawal.
-Šis vienkārši izcili raksturo manas pēdējās attiecības - es to nabaga meiteni, kuru, visticamāk, es mīlu, pametu kādas piecas reizes, katru reizi lūdzot, lai mani ņem atpakaļ. Mēs daudz konfliktējām par jebko (vienmēr tādēļ, ka es biju tas, kurš eskalēja situāciju). Es varēju viņu pamest, jo viņa pietiekami stipri neapskāva mani, pirms devās komandējumā. Es varēju viņu pamest, jo viņa pietiekami nepriecājās, kad vienreiz sagaidīju viņu stacijā. Es varēju izkāpt no gultas un vienkārši aizbraukt mājās, sakot, ka šīs attiecības nekam nav lemtas, kad mums vienreiz nesanāca sekss pašā sākumā (protams, ka manas vainas dēļ, kaut gan vainoju viņu). Mani konstanti, gandrīz katru dienu, pārņēma domas, ka mani izmanto, jo redz viņa neuzraksta man pietiekami bieži, ka pārāk reti apjautājās kā man iet un tā tālāk, es varētu turpināt ilgi. Tam visam pretī es varēju būt ĀRKĀRTĪGI intensīvs, es gribēju, ka tad, kad esam kopā, lai viņa visu laiku ir man tuvumā, es gribēju konstantus pieskārienu, konstantas rūpes, daudz seksa. Kad bija labi, man šķita, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, ka es dievinu šo visu, ka labāk nav iespējams būt, kas varēja mainīties vienas stundas laikā, kad viņa varēja pateikt kaut ko, kas nebija pozitīvisma pozitīvisms (pat nesaistīts ar mani), kas vienkārši sagrāva mani un es kļuvu ļauns.
Kā ir tagad? Brīži, kad jūtos tik vientuļš, ka at parādās slimīgas domas mijās ar brīžiem, kad braucu tusēt, esmu priecīgs, guļu ar random meitenēm, kas man neinteresē, tad esmu mājās, atkal ir rīts, esmu nelaimīgākais cilvēks uz pasaules. Nekam nespēju koncentrēties, domas mainās tik ātri, ka pats nesaprotu kas notiek, skola ciešs, darbs ciešs, esmu neproduktīvs, nelaimīgs, nākotne rādās drūmās krāsās. Man ir 26, dzīvoju pie vecākiem. SAD.