| |
[Oct. 30th, 2007|09:39 pm] |
te es tagad,laikam paejot,gribu pastastīt notikumu,kas man lika noticēt superspēju mantošanai no sava tēva.
nakts bija tumša un dziļa,es gulēju,protams,pie viņa un galva man rādīja filmas par mīlestību...tātad,viss sākās Riga-Maskava ekspresvilcienā.gājām pa vagonu.Līga pa priekšu,viņš,un es sekoju viņam,kā padevīga kuce.viņš pagriežas un,acīs raugoties, smaida man.šis smaids liek man ticēt tam,ka viņš ir patiess un atklāts..bet acīs es redzu pavisam ko citu,tikai nesaprotu,ko...ticība pievārgst.
tā mēs ejam caur to sasodīto vagonu,viņš ved mani aiz rokas pakaļ Līgai, un ieejam mēs tamburā,kas ekspresim nav raksturīgs,bet ieejam po ļubomu..līga ievieto sevi vagonu savienošanās vietā un paņem retro telefona klausuli(kara laika puļķis un milzīga kaste ar caurumu,kurā jārunā)..vinš pagriežas pret mani un, atkal smaidot, un, ar tām acīm,kuras sēj šaubas,skatīdamies man sejā, pavērš divstobreni un ielaiž divas smachnās lodes man tieši ribās(krūšu rajonā,bet kā jau visi zina,krūšu man nav)..es fiziski to sajūtu ar tādu sajūtu, it kā pa saulīti kāds būti iešmoņījis ar kāju.un viņš tur to kūpošo pimpi pavērstu pret mani un smaida vēl joprojām tajā nesatricināmajā veidā.es paskatos acīs un neticu tam,ka tas bija pa īstam..bet tad nu es saņemu sevi rokās, ar visām ribās iesprūdušajām lodēm,un pienāku viņam klāt.viņš jau paguvis pacelt klausuli un zvanīt kādam un sākt mierīgu ikdienisķu sarunu. es uzkāpju uz kaut kāda paaugstinājuma un ar labo roku paņemu viņa galvu rokā un sāku no visa spēka dauzīt pret sienu...reizes 10 toch..a viņš tik smaida un runā tālāk...tad viss pārvietojas uz Dobeli,kur ejam gar autobusa pieturu pa "leju" un viņš runā pa mobilo..es ieraugu zemē sadauzītu pudeli un stikla lauskas.viena tāda smaila,smaila...to es paķeru un iepišu viņa acī...
(pamodos,izbolīju acis,apraudājos,gandrīz apvēmos un apķēru viņu)
***
dienas vēlāk es attopos pie tā,ka sapnis ir līdzībās(kā Bībelē) piepildījies, un arī turpmāko ritējumu es apzinos...
man,patiesi,negaidīti ielaida lodes vēderā...bet es esmu pašaizstāvīgs vēzis,kurš par to tagad pisīs viņam ilgu laiku smadzenes un beigās iežilbinās viņam acīs,varbūt pat atvērs, un varbūt viņš beidzot ieraudzīs un sapratīs!!!!!!!!!!!!!
sapnis jau bija izkritis no prāta,kad es pēkšņi to atcerējos Dobeles stadionā, pārdomājot visu,kas noticis reālajā dzīvē.. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}