| |
[Jan. 7th, 2026|09:49 pm] |
❄️
Es atveru acis, un pilnīgā tumsā, man galvā pārņem skaņa. Un es vairs nesaprotu, tas liekas tik zināms, tas liekas tik pazīstams, bet nevaru nosaukt vārdā, es tās skaitu, bet ritma nav nekā. Tās ir kā matiņi milzīgam. Tās ir kā matiņi, kas pieskaras jūtīgai ādai. Tās skaņs nāk iekšā no ārpuses, no sienām. Tās līst pār mani no griestiem un paceļ mani no grīdas. Es esmu ieskauts un nespēju izmukt no tām. Bet atverot acis, es neredzu neko. Ir apkārt tikai tumsa, tik smaga un cieta, ka piecelties kājās ir pagrūti. Es nevaru un mēģinu, bet nokrītu uz ceļiem un skatos uz augšu, kā pēc palīdzības. Es paskatos uz logu un saprotu visu, jo vienīgais, kas redzams, ir tas baltais baltais spiets. Tās visas kā mušas pie loga ir pielipušas un skrāpējās ar saviem ledus nažiem un adatām. Tās visas grib iekšā, bet siltās gaismas un siltā stikla priekša. Tās izkūst un pazūd, un notek kā asars lejā un iekrīt zemē. Līdz ar to es skatos atpakaļ, bet nāk kā no cikla lai grieztu pa stiklu, un grieztu pa stiklu |
|
|
| |
[Jan. 7th, 2026|03:55 am] |
|
Sveiki, mani mīļie cibulīši, piedāvāju jums izlasīt šo lietu
 (klikšķini uz attēla)
 (klikšķini uz attēla)
 (klikšķini uz attēla)
— jūsu mīļā maļa
|
|
|