Čalkovskis redzēja savu nākotni kibernoziedzībā. Vai viņš bija optimists, varbūt naivs, varbūt neveiksminieks, a varbūt patiešām stulbs? Vai viņš vēlējās nonāk ASV cietumos, diez vai, droši vien bija sapņojis nopirkt ko foršu par salaupīto naudu. Bembi, pazīmēties pie smukajām krievu meitenēm, mammai kautko foršu nopirkt. Dzīve vispār bija kļuvusi labāka, jo bija atradusies visai interesanta nodarbe ash datorā, bezmaz vai darbs, jā riskants, bet saistošs.
Dienā kad ASV menti saleca pa logiem, Čalkovskis nodomāja - a pačemu imenno ja? Vsje že kradut! Yes my san - viņam atbildēja ASV leitinants - you are džast small men in small lonely countrii, nouvan givs a shit about you, but wee need to show to my country, that wee katch some kriminals, that we are effective and elegant too. Čalkovskim nebija jo teikt, viņš jutās savā ziņa uzmests, pamests likteņa novārtā kā jērs biomedicīnas institūtā, kā Fēnikss pusnaktī bez neviena apmeklētāja un ieslēgtu spilgtu gaismu, kā krievs latvijā kuru vecā džempera dēļ saukā par urlu. Iesalnieks, astalsa toļka Iesalnieks - viņs nodomāja un lēnam pameta savu dzīvokli.