Man ir nelabas aizdomas, ka šo textu var pārprast, tāpēc gribu uzrakstīt tam vēl piebildi. Nepārprotiet - es neuztraucos par to, ka tas kādam liekas truls un garlaicīgs, tas viss ir ok. Tomēr es ļoti negribu, lai pārprot tā galveno domu:

Referendumā ir divas izvēles - balsot par vai pret divvalodību. Ja kāds vēlas oficiālu divvalodību, tas ir jāiet un jābalso. Ja kāds to nevēlas, tad ir vairākas opcijas. Es pati nevēlos oficiālu divvalodību (būtu stulbi teikt, ka nevēlos divvalodību vispār, jo tā jau sen ir un vēl labu brīdi arī būs, neatkarīgi no rezultātiem), un es izvēlos nepiedalīties referendumā vispār, apzinoties, kas pastāv iespēja arī iet un balsot pret vai vienkārši iemest urnā nederīgu biļetenu. Šīs visas četras opcijas ir attieksmes rādīšana, un par tām nevienam pārmest nevar, jo tā ir katra brīva izvēle. Savā ziņā tieši tāpēc, ka nevēlos divvalodību mani - jā, lol - nedaudz aizskar tādi Hermaņi, kas ir noskaņoti kaut kādai linča tiesai. Dūle neaizskar, jo viņš it kā nevienam neuzbrūk, bet arī tomēr pārāk nesimpatizē un līdz galam nepārliecina, tā balta lapa ir kā pateikt 'man nav ko teikt' brīdī, kad var arī vienkārši paklusēt. Ir ok balsot par, ja kāds pilsonis tā jūtas, un ir ok arī pateikt, kāpēc balsot pret, bet runāt par specdienestiem un nodevējiem nav nekāda pateikšana, kāpēc balsot pret. Nav gan arī ok taisīt kaverus Pink Floyd dziesmai "Another Brick In The Wall" un videoklipā fašistu estētikā plēst grāmatas un brēkt: "Ruki proch ot nashih shkol!" Es nezinu, varbūt arī mēģināt runāt ar citiem un paklausīties, nevis nihilistiski dročīt uz sevi un savu vienmēr visgudrāko viedokli. Maukas. (c) Kārlis Streips