tethys_

Vienā forumā mums mēneša tēma ir arhetipi un mītiskais laikmets, kāpēc neiekopēt arī šeit savu garo apcerējumu :D

Es neesmu ļoti izglītota klasiskā veidā šajos jautājumos, lai gan šo to no Junga esmu lasījusi. Man arhetips ir tēls, kas kopīgs daudiem, kaut kas sens un neapšaubāmi kolektīvajā apziņā pastāvošs. Tiesa, es apšaubu, ka katrs no tiem ir pastāvošs ikvienā prātā. Pie tam, pie var būt atšķirīgi. Par piemēru var ņemt kaut vai klasisko Jaunava, Māte, Viedā arhetipu. Tas pazīstams jau no aizvēstures laikiem, bet cik atšķirīgi gan to var uztvert! Paskatīsimies kaut vai uz pirmo - Jaunava. Viens no klasiskajiem variantiem šeit ir Artemīda, Atēna un tamlīdzīgi karotāju tēli. Pašpietiekama, bez vīrieša labi iztiekoša, cīņasspara un gudrības iemiesojums. Jā, šis dievietes ir atšķirīgas, bet būtībā tās var likt savā veidā vienā kastītē. Bet kur likt arhetipu svētā jaunava? Ir arī tāds tēls - parasti reliģisks, bet var ari nebūt. Svētā Marija pirms Jēzus dzemdēšanas, svētās pareģes - mūžīgās jaunavas, literatūrā plaši pazīstamais apdziedamās un pielūdzamās princeses tēls? Tajā nebūt nav nekā karojoša un viņa arī ne vienmēr var iztikt bez vīrieša, piemēram, tēva vai aizgādņa. Bet viņa ir neapšaubāma Jaunava. Svēta, iespējams, ka arī bērnišķīga, bet vairs ne maza meitene (starp citu, bērna šajā triādē nav).
Un tagad paskatamies vēlreiz. Pie kā, piemēram, ievietot tādas dievietes kā Afrodīte vai Hatora? Jā, viņas abas ir precējušās un abām ir bērni, viņas nekādā gadījumā nav Jaunavas tipa dievietes, ne karojošā, ne svētā tipa, bet vai viņas ir arhetipiskās mātes? Nedomāju gan. Man ļoti patīk izteiciens, kurš bija lietots vienā vikāņu grāmatā par dievietēm, kur viens ar Vikku nesaistīts cilvēks, kad viņam autore stāstīja par savu grāmatu, esot izteiciens - bet te trūkst karsējmeitenes! Un patiešām te trūkst karsējmeitenes. Šis dalījums vēl arvien ir kristīgs!!! Tajā meitene uzreiz apprecas un top par māti, kā kārtīgai kristietei nākas. Viņai tiek aizliegs periods, kad viņa vairs nav jaunava, bet vēl nav ne precējusies, ne māte. Laiks, kad viņa meklē pati sevi, izpēta savu attieksmi pret pasauli un vīriešiem, domā, ko viņa vēlas - būt par māti, iet svētās ceļu, uzreiz meklēt viedās gudrību, vai darīt vēl kaut ko pilnīgi citu. Šo laiku sievietes dzīvē, kad viņa izglītojas, iepazīst sevi un pasauli, bet vairs ne Jaunavas stilā, pārstāv tādas dievietes kā jau minētās Afrodīte un Hatora, kā arī jebkādas citas mīlestības un seksualitātes dievietes.
Tas arī vairāk saskan ar mēness ciklu, kurā patiesībā ir četras fāzes, ietverot augošu mēnesi, pilnmēnesi, dilstošu un tukšu mēnesi.
Tas tā, sākumam, kurā es stāstu, kā es to visu saprotu - sasaucot ar reālo dzīvi, ar dabas cikliem, ar visu to, ko es esmu pieredzējusi. Es arī izvēos, kā uztvert visu, kā pielāgot tam, ka man pašai tuvāks. Pēc triādes sanāk, ka sievietei uzreiz kā 18 gadi, tā pie vīra un bērnus ražot, bet manā - četru dieviešu varintā - viņa iegūst izglītību un izprot sevi, iegūst kaut kādu pieredzi, izmēģina dažādas attiecības ar cilvēkiem, un ir gatava mātes lomai vienalga kādā vecumā, un varbūt, ka kādai tas ir jau tajos 18 gados, bet tad, kad viņa jau tiešām ir pieaugusi kā personība un piedzīvojusi pilnmēness skurbuma laiku, lai nebūtu, ko nožēlot par aizgājušo un neizbaudīto jaunību.
Tas ir piemērs, kā es izprotu arhetipus - tas nav tikai kaut kas, kas tev atbilst. Tas ir tas, ko tu izvēlies ar sevi asociēt. Ar arhetipu palīdzību var mainīt savu dzīvi un piedzīvot pats savu pasauli, nevis tādu, kā kaut kur ir rakstīts.
Pats galvenais tajā visā man ir piesaistes pie konkrētām enerģijām un tēliem. Es cilvēka personību uztveru kā laikā un telpā neierobežotu daudzdimensionālu būtību, kurai ir saiknes ar ļoti daudz ko, patiesībā ar Visu, bet šī būtība piedzīvo esamību, aktualizējot atsevišķus aspektus atsevišķā, ierobežotā laikā. Ir ļoti veksmīgi, ja ir iespējams atrast to, kas šajā dzīves periodā ir tev tuvākais un vajadzīgākais. Saikne var iestiepties aizvēsturē un tūkstoš gadus tālā nākotnē, vedojot savu īpašu tīklu cauri šiem tēliem.
Es arī ticu, ka ir dažādas dimensijas, kurās, pilnīgi iespējams, šie tēli dzīvo savu dzīvi kā būtnes ar emocijām un prātu. Tas ir Sapņulaiks, kurā mīti nemitīgi notiek pa īstam un kuram tik tuvi bija mūsu senči. Mīti notiek mužīgi, bet tie mainās, piesaistoties laikam. Ir mīti, kuri mirst, vai drīzāk - aiziet citās pasaulēs, bet mūsu kolektīvajā Sapņulaikā tie ir miruši, nevienam tie vairs nav aktuāli un tāpēc to vairs nav. Bet ir mīti, ka pagaidām ir mūžīgi mūsu pasaulē - mīlestības un bērnu radīšanas mīts, vecāku un bērnu attiecību mīts, brāļu un māsu konkurences mīts, greizsirdības un skaudības mīts, kara un bagātības mīts, slavas mīts... un to visu mēs varam atrast jau tūkstošgadīgos stāstos.
Es dažkārt klientēm iesaku sevi sajust šajā mītā - ieviete, kas vienmēr piedod un gaida atpakaļ savu vīru, kas viņu sit un dzer un pa maukām staigā. Sieviete, kas sevi visu atdevusi bērniem, tagad prasa no tiem atmaksu, bet bērni nav prasījuši, lai tiem atdod visu dzīvi, tāpēc maksāt nevēlas. Ja sevi izjūt kā šāda vienmēr atkārtojošās mīta sastāvdaļu, ir vieglāk saprast, ka, kā seriālā Battlestar Galactica (viens no maniem mīļākajiem mūsdienu mītiem) saka - Viss jau ir noticis un Viss notiks atkal. Šis stāsts jau ir stāstīts miljoniem reižu, tas nav unikāls, visi risinājumi un visa gudrība jau ir Šeit, šajā mītā! Vajag tikai izjust šo mūžīgo plūsmu un risinājums būs rokā.
Tas nav viegli, bet to var izdarīt.
Es arī piekopju īpašu mīta terapiju darbā ar klientiem. Viņiem ir jāuzraksta savs mīts, jāizdomā tas, un tad mēs ar to strādājam meditācijas un rituāla veidā. Man interesanti, viņiem derīgi. Viena no manām labākajām metodēm, kas man ļoti patīk un dod daudz ko labu manā "sieviete, kas strādā ar citu dvēseļu sāpēm caur rituālu un mītu" personīgajā mītā.
Es arī mēdzu cilvēkiem piešķirt lomas, gluži mītiskas manā dzīvē, jo dažkārt ir cilvēki, kas man neapšaubāmi ir eņģeļi, citi ir nākuši man par lāstu un prieku, un ir mani dēmoni, citi ir skolotāji, citi - kaitinoši radījumi, kurus jāmācās paciest... tā viņi ņem dalību manā mītā.
Nu, tā apmēram es varu pastāstīt par to, kā es to visu izjūtu. Manas lomas nemitīgi mainās, es esmu gan svētā, gan karsējmeitene, gan viedā, dažādās izpausmēs. Es izjūtu saistības ar tik daudz ko pasaulē, kas citiem vabrūt liekas kaut kas tāls un nesvarīgs. Man tas viss ir saistīts un tuvs, vienots caur mūžīgā dzīvības koka saknēm un zariem, viss ir jau noticis un viss notiks atkal :)