tethys_

Viens no drausmīgākajiem periodiem manā mūžā. Nebija ilgi, bet drausmīgi. Ja man nedod gulēt, tad es vienmēr nenovēršami nonāku stadijā, kad pat gribēdama un pie visas iespējas nevaru aizmigt. Es parasti guļu tikai seklajā miegā, bet tomēr miegā. Tad es vispār tālāk par vieglu snaudu netieku, un tas var vilkties arī nedēļu. Stāvoklis, kādā es nonāku, ir taisni piemērots ļaunākajiem ienaidniekiem. Nenogalina (pagaidām), bet stiprāku arī nepadara. Kaut kad ķermenis tomēr izmokās tik drausmīgi, ka nevarēšana tiek pārvarēta, un es beidzot aizmiegu dziļā miegā. Pēc tam vēl nedēļu ir traucēts miegs un prāta darbība, bet kaut kā atkopjos.
Protams, ka šo neviens neņem nopietni, tāpēc man par savām tiesībām nenonākt tik tālu ir jācīnās un parasti jāzaudē. Tā senāk spīdzināja cilvēkus, un daudzi uzskatīja, ka tā ir drausmīgāka spīdzināšana nekā tad, ja tevi visu dienu graiza un dedzina, bet pēc tam tomēr ļauj nakti izgulēties. Galva kļūst karsta, var pilnīgi just, kā smadzenes mokās, viss ķermenis liekas iekaisis. Muskuļi saraujas un vairs neatlaižas, sākas nepārejošas galvassāpes, trīc rokas un kājas. Prāts liekas izvārīts eļļā, nav vairs spējas atcerēties, ko tikko darīji, jūk visparastākās lietas, līdz viss sāk rādīties palēninājumā, bet tas nenozīmē, ka var ātrāk reaģēt. Liekas, ka visu vēro no malas, jo viss kļūst nesvarīgs, nav spējas reaģēt adekvāti, jo ir tikai viena doma - aizmigt un gulēt, bet to izdarīt nevar. Daudzi saka, ka bezmiegs ir tad, kad nenāk miegs, kad vajadzētu, bet tas vēl ir labākais. Visļaunāk ir tad, kad tev nav neviena doma galvā, kas nebūtu saistīta ar to, cik ļoti, neaptverami un visaptveroši nāk miegs, un cik ļoti gribētos un vajadzētu aizmigt, bet aizmigt nevar. Apgulies, aizver acis, un tieši visskaidrāk jūti iekaisušās, karstās smadzenes galvā, pulsējošos acu ābolus, mezglos savilktos plecu muskuļus, nepārejošo visa ķermeņa trīcēšanu, un to, ka nenovēršami zaudē pēdējās prāta paliekas.
Tā es palēninājumā redzēju, kā mans iekšā dzīvojošais kaķis uzlec uz palodzes un izlec ārā. Man bija pietiekami laika to nepieļaut, bet es ilgi mēģināju aptvert, kas notiek, lai gan attēlu redzēju skaidri. Tas ir viens no maniem ļaunākajiem murgiem, ka mans kaķītis izlēks ārā un viņu saplosīs kaimiņu suns vai nobrauks mašīna, jo viņa nesaprot, kā ir ārā jādzīvo, bet es vienkārši stulbi skatījos, kā viņa izlēca. Dzirdēju, kā nolec ārā zālē. Vēl tikai pēc vairākām sekundēm lēnām sāku domāt - ko tas nozīmē un vai man tā sakarā kaut kas būtu jādara? Tad pēkšņi apjēdzos, arī izlēcu pa logu, kādu desmit sekunžu laikā noķēru dzīvnieciņu, kas pats bija pārbijies un gribēja lēkt atpakaļ, bet no ārpuses tas ir augstāk un viņa nevarēja. Tāpat palēninājumā sapratu, ka jau otro reizi deg ēdiens, un ka smaka varētu nozīmēt piedegšanu. Tāpat mēģināju saprast, ko kāds saka, ko kāds grib, un vai man uz kaut ko no tā visa būtu jāreaģē?
Pagājušajā naktī pirmo reizi tiešām izgulējos, bet tas ir tikai laika jautājums, kad atkal nevarēšu gulēt, kad man to neļaus, jo nesapratīs, ka katra šāda reize iznīcina manī jebkādu vēlmi dzīvot, ja atkal tas ir jāpiedzīvo.