tethys_

Svinējām svētkus kopā ar Dionīsu, nevis latviski. No sākuma jā - ar vainagu pīšanu, latvisku ugunsrituālu, dziesmām... bet tas viss bija tikai ievads. Tālāk devāmies mežā beidzot īstā, pilnā mana stila rituālā. Ar tērpiem, milzīgu gatavošanos, visādām smaržām un eļļām, un rituālo dzērienu, protams, pa pliko un visādi citādi maģiski. Šoreiz es taisīju 100% tā, kā es arī tos rituālus gribētu. Ar peldi mēness gaismā, un beigās ar uzaicinājumu, ka drīkst nākt pie manis guļamistabā, kas tik vien grib. Nāca arī. Perfekts vakara un Dionīsa rituāla noslēgums.
Es nebiju spējusi sev iestāstīt, ka es tiešām varu pa savam darīt, un ka cilvēki neaizbēgs, saķēruši galvu. Izrādās, ka ir kam patīk, un ka tiešām kopā jūtamies labi. Es atkal jūtos mazliet tā, ka nespēju noticēt. Ne tikai tai pieņemšanai, bet tam, ka var būt tik labi. Tā kopā, just atbalstu, būt jautrībā, justies brīvi. Kaut kur bija tas viss pazudis, bet izskatās, ka vismaz uz brīdi esmu tikusi atpakaļ tādās sajūtās, kas atgādina komūnas laika kopību.
Maģija atnāk, kad esam gatavi. Tā ir, lai cik tas netracinātu. Tieši tad viņa strādā, kad iekšā ir sakrājies tas lādiņš, gatavs sprāgt. Cik skaisti būtu, ja strādātu agrāk, vēl pirms izmisums liek domāt stulbas domas. Tomēr varbūt tad es nemācētu saņemt. Nezinu.
Skaisti.