tethys_

Sapņi

Tā kā nesen man ir bijusi virkne sapņu, kuros ir notikušas lietas, kas uzdzen dežavū sajūtu, tad iedomājos vairāk gan sev, bet kāpēc arī ne citiem - uztaisīt savu sapņu raksturīgāko epizožu un motīvu apkopojumu. Skaidrāk - tās lietas, kas man sapņos atkārtojas. Sākumā vienkāršākie motīvi, uz beigām cēlākie. Droši vien, ka vēl veselu gūzmu es neatceros, bet pagaidām pirmie 13. Pašai būs interesanti, droši vien, ka citiem arī :) Secinājumi ir, bet tos es te neiztirzāšu... protams, ka tas viss noteikti diezgan daudz ko pasaka par mani.

Tātad - vispirms tos, kas bija nesen.

1. Pirmais - kas bija šonakt - mazgāšanās gultā kā vannā.

Nez kāpēc diezgan bieži es sapņos eju vannā gultās, izvelkamajos krēslos un tā tālāk. Šonakt pirmo reizi sapņu vēsturē es vannojos tajā gultā, kuras iesauka tiešām ir vanna, jo Posts tur mēdz izlaisties kā vannā. Ūdens tur it kā izliecas un netek pār malu, arī gulta ir it kā iedobta un tur ir vieta, kur mazgāties. No kurienes plūst ūdens, to nevar pateikt.

2. Vēl nesen bija motīvs par Dzirnieku lodžiju.

Dzirnieki ir vieta, kur dzīvoja mana vecmāmiņa, tagad viņa ir mirusi un es tur mēdzu braukt vasarās atpūsties. Sapņos man šī vieta ir ļoti, ļoti īpaša. Ir parastie sapņi, bet lielākā daļa ir tāda, it kā Dzirnieki būtu Bauskas priekštelpa (par Bausku tālāk). Dzirnieki man rādās svēti un īpaši, ar svētvietas cienīgu starojumu un stāsts par Dzirnieku dzīvokļa lodžiju ir tāds, ka šī lodžija bieži mani pamodina saistībā ar apzinātajiem sapņiem. Nomoda realitāte nekādas lodžijas nav, ir tikai diezgan liels logs lielajā istabā, bet sapņos, kuri ir tie svētie, lodžija ir. Ja es sapnī nepamostos, tad lodžija man liekas normāla, it kā vienmēr būtu bijusi, bet, ja es saprotu, ka tādas lodžijas taču tur it kā nebija, tad sākas apzinātais sapnis. Dažreiz lodžijas vietā ir pusapļa veida balkons.

Šajā sapnī es ar māsu un kādu dēmonu biju Dzirniekos, bet lodžijas nebija. Parasti tā nav. Es pamodos sapnī un sāku kā parasti domāt, ko darīt. Pirmā doma bija izmantot dēmona atveidu sapnī, lai izpriecātos, bet man kaut kā bija neērti no māsas attēla, negribējās viņu sapnī novākt vai izgrūst pa logu, lai pazūd, lai gan zināju, ka māsa šo nesapņo un šeit neatrodas, tāpat kā dēmons. Nolēmu, ka neko darīt, jāmeklē citas izklaides. Ienāca prātā doma paspēlēties ar sapņu matēriju un pirmā doma - kā te var nebūt lodžijas??? Sapnī transformēt matēriju ir ļoti interesanti, tas kņudina esamību, tāpēc es sakoncentrējos un uztaisīju lodžiju. Tas bija ļoti interesanti, nomodā nekad tādu sajūtu nav, var just, kā molekulas sapņa matērijā ievibrējas un pakļaujas manai gribai, izveidojoties tā, kā es tām lieku, to visu var izjust kā daļu no sevis, jo mans sapnis, protams, ir daļa no manis. Attēliem ļoti patika šis process un mani tas jokainā veidā iepriecināja, lai gan nejutu viņos neko dzīvu.

3. Bauska - tā man ir svētvieta, īpašākā vieta manā sapņu pasaulē. Parasti es tur neatrodos, tikai eju uz turieni, piemēram, esot Dzirniekos kopā ar kaut kādiem sapņu personāžiem nolemju, ka jāiet uz turieni. Laikam tur ir kādi 30km, vai vairāk, aiziet var, bet sapnī parasti ir tāda svētceļojuma sajūta. Visinteresantākais ir tas, ka es kaut kad ļoti agrā bērnībā biju bijusi Bauskā. Tur aotoostai ir tāda pusapļa veida ieeja, kā nojume, un tieši tā man asociējas ar sapņu Bausku. Es bieži sapņoju par kaut kādu īpašu vietu, kurā bija templis ar šādu ieeju, bet es nezināju, ka tā ir bausmas autoosta :D Tad, kad es tur nonācu pirmo reizi apzinīgā vecumā, man mute palika vaļā un likās, ka es sapņoju - fiziski likās, ka tas taču ir sapnis. Nezinu, ko man tas tā bija iesēdies. Tagad es zinu, ka ja sapnī eju uz Bausku, tad tas nozīmē svētceļojumu pretim kaut kam svētam un īpašam.

4. Bēgšana no kaut kā daudzzīvokļu mājā.

Šis sapņu motīvs arī bija nesen. Viss sākas ar to, ka es bēgu no kaut kā un nolemju, ka tas kaut kas noteikti domās, ka es skriešu tik uz priekšu, bet es ieskrienu kādā lielā daudzszīvokļu mājā, parasti kādā 12 stāvu mājā. Ir reizes, kad es pa logu skatos, kā tas kaut kas aiziet garām, bet bieži gadās, ka viņš vai viņa, vai viņi tomēr pamana mani tur ieejam un tad sākas interesantākais. Tie, kas mani vajā, vienmēr mainās. Dažreiz tie ir vienkārši kaut kādi huligāni, citreiz tie ir varas pārstāvji, kā policija, bet visbiežāk tie ir tādi kā specaģenti, kuriem visur atļauts ieiet. Pasaule tad liekas kā Lielā Brāļa pārraudzībā un viņi ir visu nīsti, bet bijāti kārtības sargi. Tad sākas bēgšana pa liftiem, koridoriem un kāpņu telpām, un bieži vien tas cilvēks, kas mani ķer, ir tikai viens vai divi, tātad man ir diezgan lielas izredzes viņus apvest ap stūri un izbēgt. Citreiz atkal viņu ir vairāk. Dažreiz es aizbēgu tāpat, bet parasti es cenšos ietikt kādā dzīvoklī un paslēpties un te sākas interesantākais. Bieži es uzduros kādai pretošanās kustības bāzei un pa slepenām ejām aizbēgu prom kopā ar viņiem. Citreiz atkal man pieprasa samaksu par slēpšanu, un beigās iznāk orģiju sapnis. Citreiz man ilgi un garlaikoti jāusturās šajā dzīvoklī ar svešiem cilvēkiem un vienalga iznāk orģiju sapnis, jo personāži, ko es satieku šajos dzīvokļos, bieži vien ir ļoti kārdinoši. Pēc tam es pa logu izlienu uz lodžijām, tad uz blakus lodžijām un nonāku vēl citos dzīvokļos un tā bez sava gala un malas maļos visādiem dzīvokļiem un bieži vien tur satiktie cilvēki ir ļoti iekārojami :D Citreiz atkal viņi man stāsta kaut ko ļoti interesantu par visādām slepenām brālībām kuru biedri ir, bieži viņi mani ved pa ar samtu drapētām slepenām ejām, kurās visur ir drēbes aizkari, un tās bieži ir savienotas ar citu cilvēku drēbju skapjiem, kur var iznākt ārā un viņus pārbiedēt, lai pēc tam tā teikt, noslēgtu mieru un visi kļūtu ļoti draudzīgi.

Es nekad vēl neesmu noķerta šajos bēgšanas sapņos, parasti sanāk, ka vairāk vai mazāk draudzīgi cilvēki mani izglābj vai es pati izbēgu.

5. Nu pirmais motīvs, kas nav bijis pēdējās dienās un ar šo vienkārši sāku visādus sapņu galvenos notikumus un parādības un pirmajā vietā noteikti ir MELNĀ KŪTIŅA!!! Jāsaka gan, ka jau kādu gadu es viņu neesmu redzējusi, viņa klusībā nogaida, lai uzbruktu ar vēl nāvīgāku spēku. Galvenais ir tas, ka šī kūtiņa IR. Viņa tik šausmīgi IR, ka tas nav panesams.

Būtībā šai sātaniskajai kūtiņai ir prototips dzīvē, pareizāk sakot - bija. Kad man bija kādi trīs gadiņi, Dzirniekos nojauca mazu, melnu, ar ruberoīdu apsistu vistu kūtiņu. Ir lielās kūtis, bet šī bija atsevišķa un piederēja tantei, ko es nepazinu. Kad es vēl biju pavisam maziņa, šo kūtiņu nojauca. Viņa man ne ar ko neasociējas, es viņā neesmu bijusi iekšā, nekas nav noticis pie šīs kūtiņas, bet viņa mani vajā.

Visa sapņu sāls ir tajā, ka ir sapņi, kuros lai kur es ietu, tur priekšā ir šī kūtiņa. Ej kur gribi, viņa tur ir jau priekšā un viņai nav durvju. Viņai ir melni, nokvēpuši lodziņi, pa kuriem neko nevar redzēt un nav durvju. Dažkārt es sapņos gribu tikt tajā iekšā, bet nesanāk. Citreiz es no viņas bēgu, piemēram, uzkāpju uz kuģa un ceru, ka otrā jūras krastā viņas vairs nebūs, bet viņa jau ir tur priekšā. Ja es nolenmju visu mūžu vairs nekāpt krastā, tad viņa iznirst no jūras viļņiem un pelb blakus kuģim. Ka es bēgu kosmosā ar kosmosa kuģi, viņa cienīgi griezdamās, lido blakām un ir redzama pa iluminātoriem. Viņa dara mani traku un es pamostos ar šausmu sajūtu pēc kūtiņas apmeklējumiem. Un nevis tāpēc, ka viņai piemistu kāda ļauna aura, nē, viņa vienkārši ir un tas ir tik bezjēdzīgi un neloģiski, ka sapņos dzen mani vājprātā.

6. Kaimiņienes dārzs un kaimiņu māja.

Šajos sapņos aiz dārza, kas piederēja jau mirušai kaimiņienei, atrodas it kā kaut kāds mistisks mans dārzs. Nekas īpaši skaists vai īpašs, smukas, kārtīgas dobītes. Bet aiz tā arī realitāte atrodas kāda māja, kura ilgi, gandŗiz visu manu bērnību, bija tukša, tad tur ievācās kaut kādi cilvēki, kas visu saremontēja un sakopa. Mums bērniem patika iztēloties, kas gan varētu pēc gadiem ievākties šajā mājā, vienmēr izdomājām kaut ko jaunu. Tagad sapņos ir tā, ka es bez iemesla eju šajā kaimiņienes dārzā, un tur nostājos pie kļavas, kuras nu jau arī vairs nav, un dārzs pēkšņi ir pilns kaut kādas īpašas burvības, kas liek man paskatīties uz konkrēto pusi, un tur ir “mans dārzs”. Es tur ieeju, lai gan ir divējāda sajūta - it kā mans, bet tomēr nav mans un varbūt, ka vēl nav mans un es tur vēl nedrīkstu iet. Šis dārzs man iedveš jocīgu sajūtu, ka ir jākāpj pāri sētai un jāiet kaimiņu pagalmā, jo “tā vajag”. Šī daļa ar minimālām variācijām atkārtojas vienādi. Pēc tam es vienmēr kaut ko satieku šajā pagalmā vai arī kāds mani aicina mājā. Tad nu - daži varianti, kas tur ir dzīvojis:

Sātans. Nēģera ar auna ragiem izskatā. Iesaista mani savā pielūdzēju sektā.

Ragana. Klasiska vecene. Māca man maģiju.

Vecajie nu seriāla Amulets. Dod man padomus, kā jādzīvo.

Vilki. Vienkārši vilki. Sastājas man apkārt un veic rituālu ar gaudošanu.

Vilkači. Man māca kļūt par kaķati.

Koktēlnieks. Māca man dzīvot kā kokam.

Mājsaimniece. Cienā mani ar dārzeņu zupu un stāsta, kā jāgatavo zupas vispār.

Dievs. Spīd man acīs.

Parasti tur man kaut ko māca, bet dažkārt vienkārši paciemojos pie kaut kādiem cilvēkiem un eju mājās ar mistiska gadījuma sajūtu. Ir bijuši ļoti dažādi personāži.

7. Koki uzzied ziemā vai rudenī.

Patiesībā šis bija arī ļoti nesen, pirms tam piemirsu. Parasti ir tā, ka uzzied mana Ieva, kuras gan vairs nav šai saulē, bet bieži uzzied arī visi citi koki. Ziedi ir ļoti balti, dažkārt ar rozīgu pieskaņu, un tie ļoti maigi spīd. Bieži vien tad ir tāda sajūta, ka sācies kaut kas brīnišķīgs un ka tā ir ļoti laba zīme. Visskaistāk ir, ja uzzied apsiguši koki. Parasti nav lapu, tikai ziedi.

8. Skriešana uz visām četrām.

Bieži vien to izraisa koku ziedēšana, bet dažreiz arī nē. Visbiežāk es skrienu pa Austrumu ielu, kur esmu uzaugusi. Vienkārši - ieraugu ziedus vai kaut ko citu sajūtu un mani pārņem mežonīgs prieks, tāpēc es metos uz visām četrām un nesājos pa ielu visā garumā. Sapnī tas sanāk ļoti viegli un graciozi, kā nomodā, protams, nav iespējams. Sapņos vispār, ja steidzos, tad skrienu uz visām četrām arī citos gadījumos, bet tikai ne tad, ja jābēg. Pa zvēriskam skrienu tad, ja ir labs garastāvoklis.

9. Akvārijs un zivju miršana.

Viens ļoti ļauns sērijveida sapnis. Īsumā - es kaut kur atrodu zivis, kur tām nav labi apstākļi, vai nu kaut kādā sūdupītē, vai spainī saulē atstātas, vienalga kur, vai man kāds uzdāvina. Lieku tās normālā akvārijā un priecājos, ka man nu būs zivtiņas, bet vienmēr kaut kas notiek. Akvārijs saplīst vai tajā iekrīt kaut kāds Domestos, vai kāds apgāž akvāriju un es sūri grūti glābju zivtiņas, lieku tās ūdenī, vannā un bļodās, lieku jaunā akvārijā, bet tūliņ atkal kaut kas notiek un zivtiņu paliek arvien mazāk un mazāk, līdz tās visas ir beigtas un es mirkstu asarās par to, kā es varēju tās nogalināt, labāk būtu atstājusi, kur bija. No šiem sapņiem mani labi izārstēja zivtiņu barošana virtuālajos akvārijos. No sākuma jutu, ka man ir šausmīga neiroze - es nespēju panest, ka zivtiņas nomira un redzot tās beigtas, man bija slikti, bet beigās pieradu un akvārija sapņi ar beidzās, vismaz tie tagad ir ļoti reti. Jokaini, kā spēlīte var palīdzēt pret sapņiem :D Vismaz facebook zivtiņas arī nemaz nemirst.

10. Cita kaimiņu māja.

Šoreiz man kāds uzbrūk, kamēr esmu Teikas mājās. Bieži tie atkal ir kaut kādi specaģenti, bet es - dumpiniece. Viņi bieži sūta tādus kā helikopterīšus, kas mani izspiego un dažreiz šauj, citreiz viņi gaida, kad iznākšu, lai uzbruktu, bieži vien ielauzās dzīvoklī. Tad man jau ir gatavs plāns, ka es pa logu izlecu uz sētas (realitātē laikam pat nav iespējams), un paslēpjos pie kaimiņienes. Es jau esmu kļuvusi par lielu speciālisti no loga lēkt uz kaimiņu sētas, jo šis sapnis vienmēr sākas vienādi. Pēc tam es satieku kaimiņieni, kā arī daudzus citus cilvēkus, kas arī izrādās pretošanās kustības biedri. Pēc tam notiek ļoti dažādas lietas.

11. Apokalipse.

Notiek apokalipse. Sākas tas ar to, ka uzaust četri pusmēneši - katrs savā debesu pusē, un droši vien viņi simbolizē četrus apokalipses jātniekus. Tad apmācas debesis, gaiss kļūst elektrizēts un vibrējošs, mainās noskaņa un visi to jūt. Tad sāk krist meteorīti un sākas šausmīga panika. Meteorīti ir lieli un liesmojoši un viņi nodara milzīgu postu. Pēc tam šur tur sāk izlauzties lava un iet bojā ļoti daudz cilvēku. Sākums ir vienāds, lai gan es mēdzu atrasties dažādās vietās. Manī ir pilnīgs miers, tikai žēl mazliet to mirušo. Es dodos vai nu uz Teikas mājām, vai kaut kur citur un pa ceļam savācu dažādus cilvēkus, kuri kaut kādā ziņā ir man atpazīstami kā tie, kam ir jāpārdzīvo šis viss. Visus savācu kādā noteiktā vietā un mierinu, ka viņiem nekas nenotiks un te meteorīti netrāpīs. Aiz loga jau viss pārvēršas drupās, visur ir lava un geizeri, bet man ir tāda svētku sajūta. Pēc tam ļoti bieži parādās teleportējoties kāda būtne, kas bieži vien ir eņģelis vai vienkārši kaut kas mirdzošs, un es viņam nododu tālāk vadību pār izdzīvojušo grupiņu. Tādu esot daudz, esot vairāki cilvēki, kuriem ir jāsavāc tie, kam lemts dzīvot, un tālāk mēs visu nododam augstāku spēku rokās. Sapņi mēdz būt dažādi, ar visādiem pavērsieniem, bet šis scenārijs saglabājas vienmēr.

12. Seno baltu svētvieta un portāls.

Vienā konkrētā vietā ceļā uz ķīšezeru ir tāda taka starp kokiem, pa kuru es māku nonākt blakus dimensijā. Tā ir dimensija, kurā balti apvienojoties ir spējuši noturēties pret vāciešiem un visiem citiem kristiešiem, kā arī pret krieviem. Tajā ir valsts Baltija, kam ir trīs galvenie novadi - Latvija, Lietuva un Prūsija, bet viena valoda - visu apvienojums. Viss pa lielam ir kā mūsdienās, bet nekad mūs neviens nav iekarojis, PSRS mūs nav skārusi un Baltija ir varena, liela un stipra valsts ar spēcīgām pagāniskām tradīcijām. Protams, ir civilizācija, ir Eiropas Savienība, kur mēs esam viena no valdošajām valstīm, bet viss ir tāds savā veidā daudz labāks, tīrāks, bez kauna, vainas un pazemojuma sajūtas, bez jebkādas kristietības ietekmes, bez padomju mantojuma. Vienā sapnī parādījās, ka ir vēl pāris atšķirības - piemēram, ASV ir sadalījusies divās daļās - Ziemeļu un Dienvidu štatos, ir milzīga salu valsts Polinēzija, kurā arī ir spēcīgas pagānu tradīcijas un šajā ziņā mēs esam divas lielas valstis, kuras vieno cieša sadarbība, jo esam divi pagānisma cietokšņi katrs savā pasaules daļā, un tamlīdzīgas izmaiņas.

Tieši notikumi, kas tur notiek, ir visdažādākie, bet es aktīvi piedalos šīs paralēlās dimensijas notikumos kā savas dimensijas speciāliste - stāstu, kā ir pie mums, un kādas kļūdas viņiem labāk nepieļaut. Šie ir vieni no maniem mīļākajiem sapņiem.

13. Citplanētiešu sapņi.

Šeit es sadarbojos ar tādu konkrētu citplanētiešu rasi, kas patiesībā nav is citplanētieši, bet citplanētiešu un cilvēku hibrīdi no kaut kāda 4000 gada, kuri ir pārvarējuši laika ierobežojumu un spēj meklēt sev sabiedrotos arī ļoti attālu no no savas vietas - kaut kur tālu kosmosā uz stacijām, un arī attālu laikā. Šeit figurē milzīgs tilts, pār kuru es eju, tas it kā atrodas kaut kur Rīgā pār ļoti plašu dzelzceļu un pa vidu tam ir sargbūdiņa, kurā iesniedzot konkrētu apliecību, kas ma ir, sargs pārslēdz realitātes un es varu ieiet tajā realitātē, kur satiekos ar šiem cilvēkplanētiešiem.Viņi mani parasti izjautā par visu ko un sapņi sanāk dziļi filosofiski, jo es taisu garus monologus, kuros stāstu par savu realitāti un izsaku viedokli par dažādiem jautājumiem. Viņiem tas viss ļoti interesē un viņi ļoti novērtē manu viedokli.