tethys_

Es šausmīgi apskaužu sievietes ar skaistiem kāju matiņiem. Tā francūziete, ar ko es Šveicē padraudzējos, bija tik pūkaina visādās vietās, un tas bija tik jauki, un viena mana skolniece ir ar tādu rudu kažociņu, kā feju lapsiņa, man briesmīgi patīk. Taču es??? Kuro reizi saprotu, ka nebūs. Es izskatos pēc jetija. Tā kā nevaru iet saulē, man ir spilgti balta āda. Uz tās aug - un es nejokoju - 3cm gari, koši melni cūkas sari, un tie neprotas gludi piegult ādai, ko jūs, tie stāv 90 grādu leņķī kā pudeļu birste!!! Es kuro reizi ataudzēju, paskatījos, aptaustīju - nekā no jauka, zīdaina kažociņa. Kā drātis!!! Un nevis tāpēc, ka skūti, bet tādi viņi ir. Jobanie gēni, varu derēt, ka man ir liels neandertālieša DNS procents. Esot mūsdienās daudziem pat vesels procents. Gan jau man pieci.
Nekas man te nesanāk no naturālistiskā body positive. Bārda atkal nekāda, to arī nevar audzēt. Kaut kur par daudz, kaut kur par maz. Tad nu es cīnos ar to visu, bet riebjas!!! Gribētu, kaut es varētu netirlīties ar to vaksēšanos, jo sāp un vispār es uzskatu, ka matains ir forši un normāli. Tomēr ir jau sev arī jāpatīk, un man patīk visādi kā citām ir, bet nu neciešu es tās melnās dzeloņdrātis sev uz kājām. Kad rauj, tad līdz asarām, bet laikam tomēr labāk tā nekā bez sāpēm, bet pēc sniega cilvēka. Apskaužu es tās, kam ir jauki, zīdaini matiņi. Patīk pārbraukt ar roku pār tādu pūkainu kājiņu, bet pa savu - kā cūku glaudīt, un pat tām sari neaug stāvus gaisā.
Sasodīts.