tethys_

Jau kādu gadu mani nodarbina tēma par to, kas man ir pagātnē ticis nodarīts, un kādas traumas tas man ir radījis. Man pašai likās, ka tas viss tā kā jau cauri, ka esmu tikusi galā. Tomēr tam visam ir pakāpienveida struktūra. Var uzkāpt vienā kāpņu telpā, un ar tādu prieku skatīties ārā pa logu, jo tik skaisti, ka nepamani - tas jau vēl nav jumts, ir vēl. Un vēl. Un vēl.
Jau 33, bet tomēr kaut kas man tikai tagad pielec. Tas apjoms un dziļums. Kāpēc tagad - ir versija, bet tas ir mistikas lauciņš. Draudzene, kurai vienīgajai kaut cik uzticos par sevi kaut ko spriest, teica, ka tai traumai ir liela saistība ar to, kas tagad ar mani notiek. Dīvainā kārtā es neko viņai par to nebiju stāstījusi un cibu viņa neizmanto. Pastāstīja visu tik precīzi, ka gandrīz jātic. Tomēr neesmu vēl kaut kam izgājusi cauri, jāatzīst. Ja es tevi tagad iedomājos tajā vietā, kur es plānoju būt - es vēl neesmu tas cilvēks, kam man tur ir jābūt. Nav tālu, nemaz ar nav, bet tomēr pietrūkst. Sapnis ir par lielu, lai es ar to tagad vēl negatava riskētu. Pat tad, ja draudzenes teiktais bija sagadīšanās, tā tomēr ir taisnība. Man vēl ir jānostiprinās, taču tas ir patiešām grūti. Galvenokārt tāpēc, ka neko nevar izrunāt. Ir jātiek galā pašai sevī. Un tomēr - atceroties visu pārdzīvoto, man pār vaigiem rit asaras. Pašu trakāko es pat visā savā atklātībā nekad un nevienam vēl neesmu stāstījusi, un ne tikai vienu lietu. Jau mazākās stāstot cilvēki izskatās no stāsta vien traumēti, ja to visu dzirdētu - tad es vispār nezinu. Nu bija traki, bija. Kā es visu laiku esmu sev mālējusi ciet acis, ka nebija jau tik slikti, es nesaprotu. Protams, ka nevar salīdzināt ar vēl drausmākiem stāstiem, nav bijis man visļaunākais jāpiedzīvo, bet es līdz galam nesaprotu pati sevī to vēlmi gadiem ilgi mālēt ciet acis, skaidrojot sev, ka tam nav nozīmes. Ka citiem jau vēl trakāk. Ka... pati vainīga.
Vainas apziņa? Vai tad tas ir par mani? Jāatzīst, ka ir. Lai cik neliktos, ka man tādas nav. Diemžēl ir, turklāt par pašu sliktāko - par to, ka es esmu, un par to, ka es esmu tāda, kāda esmu, nevis par konkrēti izdarīto. Kad es savās neizturamajās sāpēs jau biju pilnīgi zaudējusi prātu, es nekliedzu pret debesīm - piedodiet, ka es tā izdarīju, kaut es būtu darījusi citādāk, labāk, kā es nožēloju, cik nepareizi rīkojos. Nē, es situ galvu pret sienu un nezināmiem spēkiem stundām ilgi kliedzu - es negribu būt es, padariet mani par kādu citu, lūdzu, kaut es zaudētu prātu un nonāktu psihenē, domājot, ka esmu Napoleons vai sūdu čupa, vai masu slepkava vai vienalga kas, tikai ne es. Man likās, ka nekas nav sliktāks par mani, bet es nemācēju pat tik daudz kā nosprāgt.
Un tieši par to man ir palikusi tā trauma. Ka es pašos pamatos, vienalga kā es rīkojos, vienalga, cik es cenšos, esmu neveiksmīga, apkaunojums, man būtu labāk nebūt, ka man vajag te tā pārāk nevienam netraucējot nodzīvot savu mūžiņu un tad beidzot pienāks tā svētku diena, kad visi mani lūgumi piepildīsies un es būšu ne-es. Jau gadiem ilgi man likās, ka trauma ir sadziedēta, bet viņa nav. Par spīti manai iedomībai, par spīti tam, ka daudz ko no tā, pēc kā ilgojos, esmu sasniegusi, kaut kur iekšā ir vēl tās alkas nebūt. Vienalga, ka es sev tagad patīku, vienalga par visu to dzīvi, ko esmu iekārtojusi tā, kā es gribu, vienalga par maniem sasniegumiem un rakstura izaugsmi, es kaut kur vēl joprojām esmu tā mazā meitenīte un tas tīnis, kuram būtu labāk nebūt. Tas riebīgais, nepareizais, vājais un citādais, nesaprotamais un pārlieku jūtīgais radījums, kas ir kauns un negods, un kura dēļ viss ir nepareizi.
Kā es izgudroju to pasaku pasaulīti, nesaprotu, bet tā sajūta, ka esmu tik nepareiza un nevērtīga, ka man jānorobežojas no visa, jo nesu tikai negodu, ir iekšā palikusi. Tā pavisam dziļi. Tā sajūta, ka es jau nevaru stāstīt, ka man jāklusē, ka es nedrīkstu rādīties pasaulei acīs, jo citādāk tas rūpīgi slēptais kauns izlauzīsies kā nezvērs un mani aprīs.
Pats ļaunākais - tas jau nav mans kauns, man ir jānes cita kauns, bet tas nepavisam nepalīdz. Nepavisam. Ar savu var tikt galā - ar cita... nu redzēs. Tā pavisam loģiski - es gribu to savu plānu piepildīt. Ja šis man stāv ceļā - es apņemos cīnīties. Tas liekas daudz lielāks par mani, tas universālais, arhetipiskais kauns, bet es apņemos cīnīties par sajūtu sevī - ka man ir tiesības te būt uz zemes, arī tādai, kāda es esmu, un mani ir jānosoda par maniem darbiem, ja jau grib nosodīt, nevis par lietām, ar kurām es esmu piedzimusi un kuras vai nu nekad nav varēts mainīt, vai ir par vēlu mainīt. Galu galā neviens man nepalīdzēja to visu mainīt. Tikai kaunināja, kaunināja un kaunināja, un ar vainas apziņu mēģināja dzīt uz priekšu. Dažiem tas strādā, man nē. Nekad nav strādājis un nestrādās. Tās nav manas motivācijas, bet svešas.
Te nu ir rezultāts, kas jāpieņem. Vilciens uz daudz ko jau ir aizgājis. Tagad vienkārši jāiet no tā punkta, kur es esmu. Un tas tieši šobrīd, risinot tās ne-es sāpes, ir drausmīgs.