tethys_

Sākās viss ar manu pēdējā laika nīgruma iemeslu. Man bija dzimšanas diena, kuru es svinēju kādu tikai sapnī pastāvošu radu milzīgajā dzīvoklī, jo pati dzīvoju privātmājiņā, bet tādā, kuras sauc par mikromājām. Bija kaut kāda apaļa jubileja, bet liekas, ka pēc sajūtām drīzāk 20 nekā 40. Biju uzaicinājusi daudz viesu, no kuriem daļa bija reāli, daļa tikai sapņa. No sākuma katrs mani apsveica, un tad, protams, neizbēgami sākās sarunas par Game of Thrones. Tā masīvi, gluži reālistiski. Es nogaidīju, līdz kamēr tas beidzās, un tad jau cerēju, ka sāksies forša kopā būšana, bet kas tev deva. Tika izlemts, ka jāskatās Lucifera pirmā sērija. To es vēl izcietu, bet tad izlēma bindžot viņu. Sapratu, ka es te nevienam neinteresēju, un gāju pablandīties pa milzīgo dzīvokli, kura saimnieki nebija mājās. Vienas durvis bija pusvirus un es pamanīju mazu putniņu augstā plauktā. Pavēru durvis, un tā izrādījās noliktavas telpa ar dažādām kastēm un darba rīkiem. Putniņš bija tāda kā tumšāka cielaviņa. Izskatījās ļoti novārdzis, tāpēc es no virtuves atnesu sauju auzu pārslu un pastiepu roku uz viņa pusi. Viņš iekrita man plaukstā un sāka tā vārgi ēst. Tad pēkšņi pārvērtās par pelēku vāveri ar nedabiski lielām acīm. Turpināja ēst, bet tādām nepatīkamām kustībām. Palaidu vāveri vaļā, ielūrēju istabā, kurā neviens nebija pamanījis, ka manis nav, un turpinājās Lucifers, un devos mājās.
Aizgāju savā mazītiņajā mājiņā, bet pavisam drīz jau man zvanīja radinieks, kas dzīvoja dzīvoklī, un teica, ka viņš tikko atnācis mājās, un esot notikusi nelaime. Mājā nez kā iekļuvusi vāvere un sakodusi trīs manus viesus, kuri nomiruši, jo kodiens bijis indīgs vai arī izplatījis ātri darbojošos slimību. Izjūtas bija kaut kur pa vidu - ai, ko gan es izdarīju, barojot putniņu, un - kam tad man viņi tādi vispār vajadzīgi. Tomēr gadījums bija dīvains. Es sapnī apzinājos, ka tā nav ikdienas realitāte un tajā pastāv maģija, bet šādu es konkrēti nezināju. Devos pie saka garīgā skolotāja, kuram bija tāda kā sekta, kā cilvēku biedrība. Tas bija ūpis. Viņš dzīvoja netālu no manis, tajā pašā mazo mājiņu rajonā. Pastāstīju, kas notika, un viņš teica, ka tā ir vēl viena zīme tam, ka nāk tumsas ļaudis. Es jau zināju, ka tie ir cilvēku ienaidnieki un ka manai grupai ir pienākums ar tiem cīnīties. Devos ātri savākt ļaudis cīņai. Salasījāmies rajona laukumā, bet daudzi dzīvoja citur, piemēram manu radu rajonā, kur bija milzīgie dzīvokļi. Cerējām, ka drīz viņi ieradīsies, bet nekā. Parādījās tumsas ļaudis, kas izskatījās kā virmojošas, melnas un dūmos iekļautas kailu cilvēku figūras. Sākām maģisku cīņu ar gaismiņām un krāsiņām, bet jau zinājām, ka izredžu ir maz, jo daudzi vēl nebija ieradušies. Vienbrīd pievienojās paliela grupa un mēs jau cerējām, ka izdosies, bet vairāk neviens neieradās un mēs zaudējām. Tumsas ļaudis gribēja tieši skolotāju, turklāt nevis nogalināt, bet pazemot, pierādīt, ka viņa skolnieki nekam neder. Viņu noķēra un nocirta spārnus. Tas tiešām bija šausmīgs skats, kā no milzīgā ūpja palika tikai asiņojošs spalvu vīstoklis.
Ienesām viņu mājās, apsējām brūces, likās, ka izdzīvos, bet kas gan ir putns bez spārniem? Viņš tomēr centās saglabāt mieru. Deva mums instrukcijas, ka jāmeklē kaut kāds gaismas priekšmets, kas izskatījās kā miglains, izplūdis sudraba spogulis ar melnu stiklu. Neviens nezināja, kur tas ir, bet bija daži pavedieni. Viss tas par šo spoguli bija neskaidrs, bet mēs tomēr visi palikušie, jo daži cīņā bija nogalināti, devāmies meklēt šo objektu, kurš varēja palīdzēt. Es gāju garām tam pašam radu dzīvoklim, un nolēmu iegriezties, paskatīties, kas tad ar to vāveri noticis, bet neviens nevēra durvis. Nolēmu, ka visi aizņemti vai pārāk tālās istabās, lai dzirdētu. Pie durvīm stāvēja kurpes un zābaki, un skrituļslidas. Nolēmu, ka tās gan man noderētu un radi jau nedusmosies, ja es tik svarīgā lietā aizņemšos. Paņēmu slidas un devos tālāk braukšus. Sapņos es ļoti labi slidoju un skrituļoju, man vienmēr patīk tā sajūta. Tad tur kaut kas pa vidu bija juceklīgs, bet es ieguvu tikai dažus pavedienus, kā atrast spoguli. Biju jau pārgurusi, tāpēc ievedu slidas pie radiem un taisījos mājās, kad durvis atvēra viena radiniece. Viņa sāka kliegt, ka tās taču ir prinča slidas, vai tad es neredzu, ka apkaltas ar platīnu? Tad es tiešām sapratu, sajutu, ka tas nav sudrabs, bet platīns. Jutos ļoti slikti, bet neko nevarēja darīt. Abas cerējām, ka princis nepamanīs, ka kāds ir lietojis, jo viņš nebija no dzīvokļa nācis ārā pa to laiku.
Devos mājās, ka pa ceļam viss kļuva izplūdis un dūmains, kas norādīja, ka darbojas maģija. iekūlos milzīgā tirdzniecīabs centrā, kur sastapu divas biedrenes no savas sektas. Viņas teica, ka arī esot jutušas, ka te kaut kas maģisks notiek, tāpēc gājušas izpētīt, vai tam nav kāds sakars ar spoguli. Gajām cauri patukšām telpām, kurās bija tikai nedaudzas preces, līdz mūs noķēra tumsas cilvēks. Viņš nebija kā kails siluets, bet gan melnā paltrakā ar kapuci. Nodomājām, ka tas ir kāds vadonis, jo tādu starp kareivjiem nebijām redzējušas. Viņš lika apstāties un saņēma gūstā vienu no biedrenēm, iesēdinot sev klēpī, un teica, ka nogalinās, ja mēs pārējās bēgsim. Tad viņš sāka visai dīvainu tirādi par to, ka esam grēcīgas, jo blandāmies veikalā, kas ir ciet. Tas likās diezgan savdabīgi, bet mēs attaisnojāmies, ka nezinājām, ka veikals ir ciet, un ka durvis bija vaļā. Tad viņš atbildēja, ka visi veikali tagad esot ciet. Pēc tam sastinga, pēkšņi apostīja sievieti sev klēpī, un milzīgā pārsteigumā noteica: "Vai tu apzinies, ka sēdi klēpī savam vīram?" Tad viņš saprata, ka izblamējies, un nomurmināja, ka viņam ir tāds tumsas cilvēku fetišs un ka viņš cauri tai miglai pats lāga neredz, tad palaida mūs vaļā, un nabaga sieviete sarkdama devās ātri prom. Tā nu arī tas beidzās.