tethys_

Bija man sapnī dīvains romāniņš ar kaut ko līdzīgu Deividam Hasselhofam. Es atceros, ka bērnībā par viņu ļoti jūsmoja, esot smuks, bet man nu nemaz tā nelikās. Ka neglīts jau arī nē, bet neredzēju, par ko jūsmot. Šajā sapnī viņš bija dzeltenīgi blonds un ļoti jauns, kādu es viņu laikam nevienā lomā neesmu nemaz redzējusi. Kādi 22 gadi. Vārds viņam bija galīgi cits, bet profesija un slava tā pati - aktieris, stipri slavens. Mēs bijām nejauši satikušies, un kaut kāpēc viņam iepatikos, bet no abām pusēm bija skaidrs, ka tas ir īslaicīgi. Apkārt man cilvēki neticēja, ka es ar tādu tiekos, un es viņu uzaicināju uz kaut kādu pasākumu. Tad gan vairs neviens par mani nesmējās. Abi ierēcām, kādas tagad visiem sejas. Bija tāda patīkami brīva sajūta ar viņu. Kāpēc tieši tas purns rādījās, nav ne jausmas, jo, kā jau teicu, man viņš nekad nav paticis.
Pēc tam bija kaut kas nedaudz otrādāk. Es dzīvoju dzīvoklī, kur uzaugu, bet viena un pieaugusi, tas nebija tāds bērnības sapnis. Pretējā mājā sapnī dzīvoja paveca sieviete, ne tā, kas tur reāli dzīvoja, bet cita. Viņa stāstīja, ka reiz esot ieraudzījusi kosmosa kuģi, kas bijis līdzīgs drīzāk kosmiskajai stacijai, un citplanētieši viņai esot nometuši īpašo, melnbalto veiksmes lietussargu. Tā bija taisnība, ka viņai pēdējos mēnešos bija īpaši veicies dzīvē, kaut kā viņa bija izdarījusi pareizās izvēles, cilvēki bijuši īpaši dāsni pret viņu, bet visi, protams, smējās mani ieskaitot. Stāsts jau vēl neticamāks nekā mans romāns ar Holivudas aktieri.
Kad sievietei jautāja, kur tad ir tas viņas lietussargs, viņa teica, ka tieši vakar citplanētieši esot to prasījuši atdot, jo viņai jau veiksmes pietiekot, tagad citiem jādod. Kaimiņi, protams, jā, jā, cik pārliecinoši, ka tu mums pastāsti tieši tad, kad tev vairs viņa nav. Es ar nodomāju, ka nabadzīte sajukusi, bet priecājos, ka vismaz viņai tiešām labs periods dzīvē gadījās. Nākamajā naktī kā biju tur pieradusi, stāvu pie loga, skatos ārā... un ieraugu tādu Mir līdzīgu kuģi. No tā laižas lejā milzīgs melns lietussargs ar baltu rakstu, un galvā dzirdu balsi, ka tas tagad man uz kādu brīdi. Nokaunējos, ka neticēju, bet kurš tad būtu ticējis? Paņemu lietussargu, kas apstājies pie loga, un domāju - kas tad nu tagad tāds labs ar mani notiks?
Tā tur ir, vienā sapņi man neticēja, otrā es neticēju, bet visi aplauzās, jo dažreiz tomēr dīvainas lietas notiek.