tethys_

Sapņoju, ka dzīvoju kādā 2040. gadā apmēram, un man ir māte, māsa un ģimenē skaitās arī mātes jaunais vīrietis. Pašam man bija daži mēneši palikuši līdz 18, bet māsiņai kādi 6. Dzīvojām mēs lielā, bet nedaudz nolaistā mājā ar skaistu dārzu. Es gāju vidusskolā, viss kā nākas... līdz vienā saulainā un visai skaistā dienā māte man paziņoja, ka rīt no rīta agri mēs pārceļamies uz "ceturto", jebšu Trappist-1e. Tā ir ceturtā planēta no zvaigznes Trappist-1, kā viņu saukāja ikdienā - ceturtā, tāda reāli pastāv Ūdensvīra zvaigznājā.
Es biju pilnīgā šokā, neko tādu nebiju gaidījis, es knapi biju piefiksējis, ka cilvēkiem tur ir kolonija, bet, cik man bija zināms, tur dzīvoja tikai zinātnieki. Māte teica, ka viņas draugs esot atklājis ceļu, kā var nopirkt mums vietu uz pirmā kuģa, kas dodas turp ar civiliedzīvotājiem. Man nebija jājautā, kāpēc viņa to vēlas darīt, jo Zeme bija kļuvusi visai piesārņota, Eiropu bija apsēduši bēgļi no valstīm, kuras bija izpostījušas klimata pārmaiņas, kari un resursu izsīkšana. Visi runāja, ka drīzumā mēs varēsim pārcelties uz tīrākām planētām, bet es īsti nebiju domājis, ka tas notiks vēl mana mūža laikā, vai vismaz ne tā, ka jau gluži rīt. Visi apkārt runāja, ka ceturtā ir potenciāli piemērota planēta, bet tas, ka uz to var jau sākt pārvākties, likās tālu vēl priekšā. Māte stāstīja, ka tur viss būšot gatavs, jo planēta izrādījusies daudz piemērotāka dzīvošanai, nekā licies. Atmosfēra esot elpojama, esot atrasti derīgie izrakteņi, būtībā tā pat varot kļūt neatkarīga no Zemes. Vajagot cilvēkus, kas tur jau apmetas un palīdz iekārtot plašākām masām. Tur esot pilnīgi tīrs, arī uz priekšu tikšot izmantotas tikai perfekti tīras tehnoloģijas, lai nepieļautu tās pašas kļūdas, ko uz Zemes.
Es jutos pilnīgi izsists no sliedēm. Neko tādu nebiju gaidījis. Māte turpināja runāt, ka mums būs divus gadus jāstrādā uz kuģa, bet tad iesim kriomiegā, un viss būs tik skaisti, varēsim staigāt bez skābekļa maskām, tur esot skaista daba, vedīšot arī Zemes dzīvniekus, varēšot dzīvot zaļi un veselīgi starp civilizētiem cilvēkiem. No vienas puses man tas, protams, patika, jo cilvēki ļoti daudz šeit slimoja ar vēzi, gaiss bija kļuvis tiešām slikts, bija drausmīga kriminogēnā situācija, viss pilns ar trešās pasaules cilvēkiem, kuriem neviens nepalīdzēja, tāpēc viņi zaga un slepkavoja. Ceturtā izklausījās gandrīz vai pēc paradīzes... un ne jau katram tā paveicās. Mātes draugs bija mums izkārtojis tādu iespēju, kāda vēl gadu desmitiem nebūs pat ļoti bagātajiem.
Tomēr man gluži primitīvi nepatika doma pamest Zemi un visu, ko es mīlu. Māte kladzināja tādā priekā, kā es gribēju, lai viņa vienkārši apklust un ļauj man padomāt, tāpēc teicu jā, ka braukšu, un viņa man iedeva lapiņu ar to, ko drīkst ņemt līdzi. Tad viņa aizskrēja kravāties. Prasīju vēl, kas notiks ar māju, viņa attieca, ka atdos savam brālim. Aizgāju savā istabā, lai nedaudz nomierinātos izlasīju lapiņu, bet tā mani nemierināja. Tur bija teikts, ka man uz kuģa tiks dotas vienas bikses un viens krekls, gultasvieta un gulstasveļa, kā arī ēdiens un medicīniskā palīdzība, bet viss cits man ir jāņem pašam no mājām, turklāt drīkst būt tikai viena soma, kuras svars nepārsniedz 10kg, un mugurā apģērbs un apavi, kas nepārsniedz vienu kilogramu. Es varēju paņemt līdzi tikai 11kg Zemes.
Ilgi sēdēju, domājot par jauno pasauli, uz kuru dodos, un nolēmu, ka nekas cits jau īsti neatliek. Vēl nebiju pilngadīgs, tāpēc nezināju, ko te viens darītu. Man nebija šaubu, ka māte brauks brojām kopā ar savu vīrieti, un ka māsiņai arī būtu labāk braukt ar viņiem. Nedaudz iekoda tas, kas mana jau gadu ilgā mīla bija beidzot apsolījies nākt ar mani uz randiņu, bet man pat nebija iespēju viņu tagad satikt, jo viņš nebija Rīgā. Sāku kravāt somu, bet tas man gāja tik smagi. Vajadzēja paņemt apakšveļu, ziepes un zobu pastu uz diviem gadiem, jo bija uzsvērts, ka drēbes pašam būs jāmazgā un dos tikai ūdeni. Vēl tā kā vajadzētu dvieli, šampūnu, suku... bet nolēmu, ka matus labāk dzīšu nost, lai ietaupītu uz resursiem. Un tad vēl bija iespēja paņemt līdzi kaut ko no Zemes... kaut ko no visas manas dzīves. Man bija daudz mīļu grāmatu, gribēju kādu ņemt līdzi, bet tās visas bija smagas. Nezināju, vai tur varēs klausīties mūziku tādā formātā, kā es gribētu, tāpēc nolēmu neņemt. Bija šausmīgi žēl atstāt ģitāru, bet to es paņemt nevarēju.
Tā kravājoties, kļuva tik drausmīgi skumji, ka rokas sāka trīcēt. No sākuma domāju par jauno, tīro, ekskluzīvo planētu, bet, jo vairāk redzēju, kas man būtu jāatstāj, jo vairāk sapratu, ka es negribu. Man te bija dzīve, nebija arī tā, ka pavisam izdzīvot nevarētu. Latvija bija vēl samērā mierīga, respirators mani netraucēja, mājā bija laba tīrīšanas sistēma, tāpēc iekšā to nevajadzēja. Man te bija daudz mantu, ko es mīlēju, man patika skola un klasesbiedri, bija savi mērķi dzīvē, un tas smukais puisis arī beidzot bija izrādījis kādu pretimnākšanu...
Man arī nepatika doma, ka visi bāgātie pārvāksies uz smalku, tīru planētu, atstājot šo, smagi piedirsto, nabadzīgiem cilvēkiem, kuriem vēl jo grūtāk būs kaut ko ar to pasākt. Tāda doma man ļoti netika. Iedomājos, cik snobiski būs tie, kas dzīvos uz Ceturtās, un ka mēs, kas bijām iešmugulēti starp bagātniekiem, būsim zemākā kārta.
Nolēmu, ka man par katru cenu jāpaliek uz Zemes, kaut vai es palieku viens. Varbūt mātes brālis man atļautu šeit dzīvot. Nolēmu tomēr nemēģināt visu novilcināt līdz rītam. Aizgāju līdz mātei, kas savā istabā kārtoja somu, un teicu, ka palieku. Viņa ilgi uz mani skatījās, tad atteica, ka es esmu vienīgais, kam te varbūt tiešām būtu nākotne. Viņa nekādā gadījumā negribēja palikt, māsiņa bija slimīga un viņai būtu labāk lidot uz tīrāku vietu, bet man bija laba veselība un bija izredzes, ka es spēšu sev iekārtot normālu dzīvi. Viņa teica, ka mēs diemžēl vairs nesatiksimies, vismaz visticamāk, jo viņa nonāks galā tikai pēc 200 gadiem. Ja nu vienīgi es ņemtu kādu no nākamajiem kuģiem... bet viņa jau saprata, ka es negribu. Atteica, ka esmu jau gandrīz pilngadīgs, ka varu pats izlemt. Teica, ka novēlēs testamentā (jo priekš Zemes viņa būs mirusi) māju man, iecels brāli man par aizbildni uz tiem dažiem mēnešiem, un lai es dzīvoju laimīgi.
Aizgāju atpakaļ savā istabā. Domāju, ka ar tādu īpašumu man vismaz būs kāds atspēriena punkts, lai spētu te iekārtoties. Bija bail tā pēkšņi palikt vienam, jo īsti pieaudzis es nejutos, bet cerēju, ka mātes brālis man palīdzēs. Aizrakstīju savai mīlai, ka mana ģimene brauc projām uz ceturto, lai gan nedrīkstēju to atklāt, viņam tas likās baigais piedzīvojums, viņš teica, ka brauks mājās ātrāk, lai ar mani par to parunātu. Nopriecājos, ka mums būs tukša māja diviem vien. Uzliku respiratoru un izgāju dārzā, skatījos uz dūmakaino sauli un domāju, ka man patīk šī planēta, lai cik netīra un smirdīga, un bīstama tā arī būtu. Es te biju piedzimis, un braukt projām vienkārši negribēju.
Tā noteikti ir laba sajūta. Es pati būtu braukusi, ne mirkli nešauboties, bet sapnī manas domas bija citādākas. Ja puisim ir 17, viņš ir iemīlējies, viņam labi veicas skolā un ir daudz draugu, pamatotas cerības uz veiksmīgu dzīvi, tad ir iemesli palikt. Man 17 gadu vecumā nekā tāda nebija.
Bet sapnis pašai patika.