tethys_

Nu patika man tur. Es ļoti gribētu, lai Jēkabpils būtu kaut kur tur, kur Salaspils. Tad es tur dzīvotu.
Sapņoju, ka esmu aizbraukusi uz veco māju, jo saimniece saka, ka nevar saprast - tur vispār kāds dzīvo vai nē? Jo īstenībā jaunie īrnieki nav ideāli, kā izklausās. Aizbraucu, pieeju pie mājas, tur viss tāds nolaists, slēģi ciet, nevar saprast. Zvanu pie durvīm, neatbild. Eju iekšā, jo sapnī atslēga man vēl bija un viņi nebija mainījuši. Tur no sākuma izskatās apmēram tā, kā kad mēs izvācāmies. Izstaigāju istabas, bet tad pamanu, ka uz trubām sakārtas slapjas zeķes žāvējas. Vēl kaut kādus netīrus traukus var redzēt. Atveru skapi, tur ir kaut kādas drēbes, bet viss netīrs. Jāpiezīmē, ka mēs paņēmām lielāko daļu mēbeļu līdzi, palika tikai šis tas. Normāla ģimene nu nekādi ar to neiztiktu. Mantu arī nācis klāt bija maz, un kas bija - viss nekārtīgs un netīrs, neiekārtots.
Tad pēkšņi nāk iekšā vīrietis un prasa, ko es viņa mājā. Saku, ka stulbi gan neatbildēt saimnieces zvaniem un nemaksāt īri, un ka nevar saprast, vai te vispār kāds ir. Viņš saka, ka dzīvojot te ar sievu un pieciem bērniem. Nu neizskatījās jau nu gan. Ka viens nekārtīgs, netīrīgs vīrietis te dzīvo - to nu es vēl ticētu, bet ne jau vesela ģimene. Izeju ārā, zvanu saimniecei, saku, ka nu galīgi nav labi, ļoti aizdomīgi, un māja netīra. Viņa man saka, ka tad jau ies trieks visus ārā. Un vai galu galā es negribu pārcelties atpakaļ?
Viss sapnis bija rādījies man tajā specifiskajā, zeltainajā gaismā, kādā redzu labos sapņus vai nostaļģiskos par to, kas man patika, bet zaudēts. Nu ir, ir žēl. Teicu ka tad, ja māja stāvētu tukša, es labprāt tur paviesotos šad tad, bet ka tomēr nevēlos atpakaļ.
Tā arī ir. Māja pati man tā neko īpaši, bet pilsētas miers, klusums un neapšaubāmās ērtības tā ļoti palika pie sirds. Kad jābrauc nez cik tālu ar smirdīgajiem, pārpildītajiem RS autobusiem, kad jāblandās pa skaļajām, sāls šļuras pilnajām ielām, jāelpo Vecmīlgrāvja drausmīgais, piesārņotais gaiss, tad tik žēl ir.
Bet nu tā māja tomēr bija pārāk slikti uzturēta, pārāk tuvu ielai, to noliegt nevar. Arī tagadējā nav siltināta, bet nav tik auksts kā vecajā. Ir daudz plusu.
Bet tomēr tādi sapņi nozīmē, ka to plusu varbūt salīdzinoši nav tik daudz, kā gribētos. Abi kausi - būtu palikusi tur vai pārcēlusies uz šejieni - nav nemaz tik nevienlīdzīgi. Jā, dzīvot šeit, Jaunciemā, tas svaru kauss IR pilnāks, bet tikai par drusciņu. Ir arī daudz negatīvā.
Būtībā ko es gribētu - dzīvot kaut kur laukos pie Jēkabils un lai man ir mazs vienistabas dzīvoklītis Rīgā.
Jā, tā būtu ideāli. Jo puse sirds tur tomēr ir palikusi.
Jādomā, protams, vai runa ir tieši par Jēkabpili, vai es būtu tā pieķerusies jebkurai mazai, jaukai pilsētai. Tomēr Jēkabpilī ir tā ērtība, ka tā ir reizē maza un Latvijas apstākļiem - liela pilsēta. Tajā viss bija pa rokai. Tādā pilsētā var ilgi dzīvot, nejūtot vajadzību bieži braukt uz Rīgu. Protams, ja ir darbs, ģimene, draugi... bet man tas viss Rīgā.
Ja būtu Rīgā mazs dzīvoklītis gan darbam, gan padzīvošanai tur, kad vajag, būtu tik ļoti jauki... bet mazi dzīvoklīši, pat tādi ļoti lētie, tomēr Rīgā ir dārgi.