tethys_

Kopš es satraumēju kāju šī gada Jāņos, man tā arī nav izdevies tikt atpakaļ normālā sportiskajā formā. Krustu sāpes kādu pusgadu nemocīja, es par tām aizmirsu (atskaitot fona sūrstēšanu un šad tad pa dūrienam, bet tas nieki). Bija viss ok. Tad es nomaucos uz čiekura un sākās... nācās daudz laika pavadīt mazkustīgi. Tad bija nežēlīgi karsts un es ģībstu, ja vingroju 30+ grādos. Tad man piemetās smaga saaukstēšanās, kaut kas jau uz gripas pusi. Pēc tam no visa tā mazkustīguma man atkal sāka sāpēt krusti, šoreiz otrā ļaunākā lēkme mūža laikā. Gultā divas nedēļas, vēl viena steberējot uz kruķiem. Tikko tas pārgāja, man piemetās faringīts smagā formā. Tagad tam klāt ir iesnas, no vietas izgājis kakla skriemelis un konjunktivīts no blenšanas grāmatās un datorā, jo neko citu nevaru.
Es saprotu, ka tas viss no mazkustīga dzīvesveida un sliktas imunitātes, kas ar to saistīta. Tomēr kā no tā apburtā loka tagad tikt ārā es nezinu. Es slimoju un slimoju, un man kļūst nelabi, ja vingroju vai eju ārā drēgnumā.
Esmu jau vairākus gadus tīri labi spējīga saņemties, ticēt, ka būs labāk, tikt ar sevi galā, mans shits ir visai together, ne tā kā senāk, bet šobrīd es sāku zaudēt spēkus. Man vienmēr veselība saistījusies ar kustībām un ārā iešanu. Var jau mēģināt ēšanu uzlabot, bet arī grūti, ja uz veikalu netieku un brīžiem tik slikti, ka spēka nav ko taisīt.
Kaut kā visu šo mēnešu laikā tomēr mans spars ir pazudis. Sāku just, ka vairs nav spēka savākties, jo visu laiku ir slikti un no tā apļa ārā netieku.
Vienīgais prieks ir pufs, kas tiešām ir labs manai mugurai. Ērti pat tajā slimības diendusiņu nosnausties.