tethys_

Visas manas šūnas bija izslāpušas tāda radošuma. Es nemāku pa pusei, man ir jāienirst līdz zvaigznēm. Un tad tas notiek. Viss plūst, lido, nirst. Stāsts un tēli tiešām sadodas ar mani rokās un mēs ejam vienā virzienā, vienā skaistā virzienā. Burti plūst no rokām, idejas lido no prāta un emocijas izkrīt no sirds tieši stāstā.
Tik ilgi nebiju spējusi būt ilgstoši uz viļņa, kas nes mani uz zvaigznēm.
Tas tiešām ir cits eksistences stāvoklis. Dzīve citā dimensijā. Radīt - tas tiešām ir svētums.
Un The Lost Sun ļoti palīdz noturēt šo plūdumu jau kuro dienu.