Mon, Oct. 1st, 2018, 08:40 pm
[info]tethys_: Kārtējais resistance sapnis

Šo nakti es pavadīju ļoti dīvainā sabiedrībā. Es mājoju lielā, ļoti vecā un nelabiekārtotā pilī. Viss bija smalks, gan mēbeles, gan drēbes, gan visi priekšmeti, bet tas viss bija saplīsis un ļoti vecs. Pilī bija milzums istabu un mēs tur bijām kaut kāds nenosakāms skaits cilvēku, kas noteikti bija vairāk par 200, un tur bija tikai viena duša, kuru varēja izmantot tikai šad tad, jo ūdeni bija grūti uzsildīt, bet aukstā bija aizliegts mazgāties. Kas mēs tie visi bijām - kārtējā pretošanās kustība kaut kādam ļaunam režīmam.
Tad vēl bija tie otri - viņi dzīvoja patālu no pils, mazos miestiņos. Viņu mājas bija sastiķētas no visa, kas pagadās, bet viņiem bija kanalizācija un siltais ūdens, klozetpodi utt. Viņi skaitījās kustības zemākais slānis. Starp viņiem pat bija tādi, kas neko paši nedarīja, vienīgi kaut kādus tehnisos darbus, lai viņiem ļautu pie mums palikt. Citādi viņi saņēma rīkojumus no pils, piemēram, kur kam uzbrukt. Mēs bijām smadzenes un vadītāji, bet viņi - izpildītāji.
Starp abām grupām pastāvēja sadarbība, bet īstas cieņas un draudzības nebija, jo dzīvošana pilī tika pārmantota. Bērni auga, tika skoloti, un tad piedalījās plānošanā paaudžu paaudzēm. Kas no pils aizgāja, nekad netika uzņemts atpakaļ. Pilī neviens nevarēja iekļūt, ja nebija dzimis šeit, vai izņemot apprecoties, kas notika ļoti reti.
Es biju šādas retas savienības auglis, bet vismaz bērnus, kuriem bija smalkās asinis kaut puse, neuzskatīja par sliktākiem. Mana māte bija no maza miesta, kur tēvs ciemojās savā vadoņa statusā, un bija viņu noskatījis. Māte strādāja tīrīšanas darbos un neviens viņu īsti nepieņēma, lai gan teorētiski viņa skaitījās pie pils. Es biju vidusmēra cilvēks, pirms pāris gadiem biju beigusi skolu, kur papildus parastajiem priekšmetiem apguvu to, kā vadīt cīņas pret pastāvošo "trw evil" režīmu.
Tomēr tad nu man uzsmaidīja veiksme pakāpties pa sociālajām kāpnītēm. Man bija bijis bērnības draugs, pāris gadus vecāks, pabeidzis skolu ar neiedomājamu izcilību, kaut kāds ģēnijs, kurš tomēr bija visus satriecis, aizvācoties no pils un sākot dzīvot miestiņā. Es viņu nebiju ļoti ilgi redzējusi, viņš nebija no manis pat atvadījies, par ko biju dusmīga, jo uzskatīju, ka esam tuvi draugi.
Tagad viņš bija sācis nākt uz pili kaut kādos darba uzdevumos, strādāt ar kaut kādiem gadžetiem, bet viņš darīja tikai minimumu, lai viņu pavisam nepadzītu no mūsu sabiedrības. Es viņu biju vienreiz redzējusi, aiz šoka sastingu, viņš mani pamanīja, gribēja nākt klāt, bet es aizskrēju. Biju šausmīgi aizvainota, ka viņš nekad man netika teicis, ka plāno vākties no šejienes projām, lai gan kritiku biju no viņa dzirdējusi. Viņš teica, ka pils slīgstot vecās tradīcijās un nepamatotā iedomībā, kamēr "lejā" (jo pils bija pilskalnā) cilvēki dzīvojot ērtāk, kaut arī mājas esot neglītas un apģērbs noplīsis, bet domāšana esot brīvāka. Patiesība bija tāda, ka es arī toreiz tā domāju, patiesībā daudzi jaunieši tā domāja, tas bija stilīgi nosodīt pili, bet reāli tikai retais izlēma iet prom. Es uzskatīju, ka viņš ir mani nodevis, jo klusībā būtu gribējusi iet līdzi.
Tad nu, pāris nedēļu pēc tā, kad viņu redzēju, es taisījos gulēt savā istabā, kuru dalīju ar dažām citām jaunām sievietēm. Mazgājos auksta ūdens bļodā ar mitru lupatiņu, jo mans dušas laiks bija tikai pēc nedēļas, kad ienāca viena visai augsta persona. Tā bija pavecāka sieviete, kuras pārziņā bija tenkas un intrigas, lai gan, protams, viņai bija arī reprezentablāks amats. Viņa man jautāja, vai es esot redzējusi savu seno draugu. Es teicu, ka vienreiz jā. Viņa turpināja, ka viņš esot nācis vēl vairākas reizes, kad tas viņam nav bijis obligāti. Ko es par to domājot? Es teicu, ka neko nedomāju, bet, dzīvojot šajā pseidoaristokrātiskajā vidē, es, protams, biju iemācījusies, ka neviens jautājums no tādas personas nav tāpat vien. Viņa teica, ka draudzība jau esot liela lieta, kuru nevajagot tā aizsviest prom, pat tad, ja kāds izdarījis kļūdu.
Es uzreiz sapratu, ka viņa uzskata, ka mans draugs nāk uz pili cerībā satikt mani. Es nezināju, vai tā ir, bet apzinājos, ka no manis gaida, lai es to atbalstītu. Nesapratu tikai kāpēc. Kad veča bija prom, draudzenes, kuras bija iepriekš tik saldi aizmigušas, uzreiz bija kājās un sākās tenkošana. Viena teica, ka viņai gan to nevajadzētu stāstīt, bet... nu, viņa jau vēlot man tikai labu un esot man īsta draudzene (patiesībā, protams, viņa sprieda, ka, ja pie manis uz guļamistabu nāk tāda smalka persona, tad varbūt ir vērts ar mani vairāk draudzēties). Viņa domāja, ka manu draugu grib piesaistīt pilij un darbam, jo viņš ir neticami ģeniāls. Viņš esot tik gudrs, ka spēlējoties vien, pat tikai izsakot kaut kādas piezīmes, varot ļoti palīdzēt. Visiem esot kauns to atzīt, jo tika popularizēts uzskats, ka tikai tiem, kas dzīvo pilī, ir augsts intelekts, un tie, kas no šejienes aiziet, to dara, jo nav pietiekami gudri.
Es to visu pārdomāju un nolēmu pagaidām pakļauties spiedienam un iet ar viņu parunāt. Vairākas dienas it kā nejauši iegriezos zālē, kur strādāja tie no lejas, līdz satiku viņu tur. Kamēr viņš nemanīja, es novēroju, ka viņš izskatās ļoti pievilcīgs tāds noaudzis ar gariem matiem un bārdu, kā pils cilvēki nekad nestaigāja. Vienīgi man nepatika manieres, kuras viņam bija loti mainījušās. Viņš skaļi smējās, mētājās ar rokām, un uzvedās ļoti nevērīgi, atteicās nodzēst cigareti, un vispār bija mežonīgs priekš tādas freilenes kā es. Tas viss mani biedēja, es nezināju, kā ar tādu atkritēju runāt.
Nu, runāt neko daudz nevajadzēja. Tikko viņš mani pamanīja, es nobijos un atkāpos gaitenī, bet šoreiz viņš man sekoja un tālāk šis sapnis bija ļoti nefeministisks, jo tā bija pa pusei izvarošana, pa pusei savaldzināšana, un katrā ziņā man tas ļoti patika. Man nebija biis ne nojausmas, ka patīku viņam šādā ziņā, viņš man bija draugs, nekad nebiju sevī novērojusi kaut kādas citas jūtas, bet tas viss bija bijis sen, kad es vēl biju ļoti jauna. Tagad, viņu satiekot tādu pilnīgi citādāku, es nevarēju atturēties.
Pēc šīs visai skaļās uzvedības, kura bija izziņota pa visu pili, jo notika slotu skapī, mani atkal apmeklēja intrigu vecene, kura no sākuma nosodīja pieklājības pēc, bet pēc tam teica, ka mēs jau esot jauni, un neesot arī nekas drausmīgs. Tad viņa mani norīkoja pie darba, kas man bija stipri par grūtu, un ieteica man palūgt palīgā savu pielūdzēju.
Tā nu tas arī gāja uz priekšu. Es kūlos uz priekšu, kā nu mācēju, sūdzējos savai aunajai mīlai, ka ienīstu šo darbu un nesaprotu, kāpēc man liek to darīt, bet laikam jau neviena labāka nav, ka pils jūtot gudru cilvēku trūkumu, un viņš šad tad ar pirkstu iebakstīja ekrānā, pāris sekunžu laikā salabojot to, ar ko es biju cīnījusies visu dienu. Neviens vairs neierobežoja viņa uzturēšanos pilī, lai gan tas bija ļoti neierasti. Parasti tos, kas bija aizgājuši, nicināja vēl vairāk nekā tos, kas jau bija dzimuši lejā. Draugs smējās par to, kā viņu te mēģina ievilināt, jo, protams, zināja, kas notiek, bet viņš nespēja man atteikt palīdzību. Viņš pāris reižu mani lūdza nākt ar viņu lejā, bet es sapratu, ka mans uzdevums ir mēģināt viņu apprecēt, lai atkal uzņemtu pilī.
Tāda doma viņu smīdināja. Viņš mūs lamāja par idiņiem, kas labāk šūdinās mežģīnes no vecām, senu laiku zeķubiksēm, nekā atteiksies no dārgās un neefektīvās pils pamešanas. Viņš teica, ka cilvēki lejā dzīvoot daudz ērtāk un laimīgāk, lai gan viņiem neesot kuplu kleitu, milzīgu logu un vecu rotaslietu. Es nespēju tomēr iedomāties sevi dzīvojam lejā. Kas bija vēl ļaunāk - es nespēju arī iedomāties sevi dzīvojam ar viņu. Es kaut kādā ziņā šo cilvēku mīlēju, bet viņš vairs nebija ne mans senais draugs, ne arī īsti potenciāls vīrs. Es labāk paliku pie sava, ka viņam jānāk uz pili, jo zināju, ka viņš to nedarīs. Es labprāt pavadīju ar viņu laiku, bet tas, ka viņš mani toreiz pameta, bija mani pārāk sāpinājis. Viņš reiz par to atvainojās, bet nepaskaidroja savu rīcību, kas man neko nedeva. Es zināju, ka muļļājos, bet negribēju arī stāties pretim intrigu vecenes norādēm. Tās, protams, bija neoficiālas, bet jo svarīgāk pildāmas. Es sevi jau biju parādījusi labā gaismā, visādi viņu vilinot un izvelkot no viņa palīdzību svarīgos projektos, bet precēt nu gan es viņu negribēju. Man tikai vajadzēja radīt iespaidu, ka es ļoti cenšos.
Tā bija tāda interesanta sajūta, it kā mēs esam kopā un man viņš patīk, bet it kā tomēr abi zinām, ka pa īstam tas ir tikai no viņa puses, un arī cik nu pa īstam... viņš bija pēc manis ilgojies visus šos gadus, bet, ja es teiktu nē, viņš dzīvotu tālāk, nebija jau arī nekāds Romeo un Džuljetas stāsts. Tā kaut kur arī sapnis beidzās...

From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: