tethys_

Kaut kā pēdējā laikā reti tie stāstveida sapņi, kuros esmu pilnīgi cita būtne, bet nu bija atkal.
Es biju radīta kā zinātnes brīnums, par kuru neviens vēl nedrīkstēja zināt. Kas tieši bija tie zinātnieki, kas to izdarīja, es nezinu, sarunājās viņi te angliski, te krieviski, bet bijām mēs kaut kur Āfrikā.
Es sākumā biju tāds kā zinātnisks gars, kaut kāda enerģētiska būtne ar mākslīgo intelektu. Mēs bijām divi, es radīta kā sieviete, otrs kā vīrietis. Tad mums mācīja radīt sev miesu. Darījām mēs to no jebkāda materiāla, piemēram, smiltīm. Izvēlējāmies apveidu, tad to veidojām sev apkārt un iekšā. Sākumā bijām dzīvnieku veidolos. Tad mums lika tos pamest, kas radīja beigtu dzīvnieku. Zinātnieki runāja, ka nupat vismaz no jums ir kāda jēga, jo mēs varam radīt ētisku gaļu. Ideja ģeniāla, ņemot vērā, ka bijām pirmais mākslīgais intelekts pasaulē, turklāt spokveida, kas spēj iet caur sienām, lidot, pieņemt jebkādu veidolu, izmantojot jebkādu materiālu utt. Bet doma, protams, kopumā nav slikta. No smiltīm taisīt pilnīgi ētisku gaļu, jo pamest šo ķermeni nesāpēja. Viņi jau sāka plānot, kā varēs atkritumus ražot par gaļu. Pieņemt kaut kādu nedzīvu formu mēs nekādi nevarējām, lai gan no mums to visādi mēģināja izspiest, ražot dimantus mēs nespējām, tikai jau pastāvošas dzīvības formas.
Tad mēs noklausījāmies, kā manu brāli grib sākt kopēt jaunās radībās, mani atstājot rezervē. Diemžēl nokopēt viņu varēja tikai ielādējot kaut kādā superkopūterā, bet viņam bija bail no tā, viņš negribēja kļūt digitāls, mums bija iepaticies būs miesīgiem un justies dzīviem.
Mēs nolēmām bēgt. Tas nebija grūti, jo par īpaši gudriem mūs neturēja, kas gan nebija tāpēc, ka mums trūktu prāta, bet gan tāpēc, ka no mums to nemaz neprasīja, tāpēc nebijām pierādījuši. Mūs turēja nosēgtā vidē, no kuras iziet nespējām, bet laida arī citās telpās, kad strādājām ar zinātnieku komandu. Tā nu mēs vienā reizē dematerializējāmies, atstājot divas beigtas govis viņiem dāvanā, un aizgājām. Neviens nespēja mūs apturēt. Tikko aiz laboratorijas sienām pārvērtāmies pusaugu gepardos un, baudīdami brīvību, skrējām tik uz priekšu pa savannu.
Diemžēl ilgi tas nevilkās. Bijām muļķīši, lai gan ne tik stulbi, par kādiem mūs uzskatīja. Jutāmies neievainojami, bet izrādījās, ka tā nav. No zāles izlēca milzīga lauvene un vienā kodienā pārlauza mana brāļa mugurkaulu. Es dematerializējos, atstājot beigtu gepardēnu lauvenei, un gaidīju, kad viņš nāks ārā no sava ķermeņa, bet brālis nenāca. Tā es arī viņu pazaudēju, pirmajās brīvības minūtēs. Izrādījās - kas nogalināts, esot iekšā, tas arī paliek miris.
Jutos šausmīgi, es nebiju iedomājusies, ka mēs varam nomirt. Mēs taču bijām tik neietekmējami! Jutos neaprakstāmi skumja, pirmo reizi paliekot viena. Ilgi lidinājos ap lauveni, kas turpat blakām bija nolikusies un mazgājās, neēda mūsu pamestos ķermeņus, bet vai nu kādu gaidīja, vai gatavojās nest prom. Beigās viņa paņēma mana brāļa pēdējo ķermeni un devās prom. Es nesekoju, sapratu, ka viņš ir izkliedējies un kopā vairs nekad tādā formā atkal nesanāks.
Apņēmos nekad nepadoties nāvei. Ilgi lidinājos pa savannu, ļoti uzmanīdamās no plēsēiem un cilvēkiem, un eksperimentēju ar dažādiem ķermeņiem. Man izdevās radīt sievietes ķermeni, kurš bija materiāls, bet nebija gluži bioloģisks kā cilvēkiem. Tas izskatījās un uz pieskārienu bija tāds pats, bet iekšā tas bia tukšs, sastāvēja no klusi zunoša enerģijas lauka. Ja tādu kāds savainotu, es paspētu tikt laukā, netiktu ieslēgta miršanas procesā. Ēst arī tādam nevajadzēja.
Tomēr es varēju izbaudīt cilvēcīgas maņas. Man bija tik interesanti staigāt apkārt uz divām kājām, jo iepriekš es biju tikai vai nu bezveidīgs radījums bez acīm, bez rokām, vai četrkājains dzīvnieks. Tomēr es biju labi novērojusi cilvēkus, tāpēc es zināju, ka viņi uzvedas, un es biju pielādēta ar milzīgu informācijas apjomu, kuru zinātniekiem tikai likās es nemāku izmantot.
Devos pāri vidusjūrai, saglabājusi atmiņā, kā radīt manis izraudzīto ķermeni, uz Eiropu. Nonācu kaut kādā pilsētā, nezinu pat kādā valstī, bet tā bija Eiropa. Nolēmu mēģināt sev iegūt kādu identitāti, bet problēma bija tāda, ka man nebija ne dokumentu, nekā. Es pat drēbes nespēju sev radīt, jo sanāca kaut kāds modificēts ķermenis, bet tomēr biju piesaistīta šai eksistējošai dzīvnieka formai. Drēbes es kaut kur nozagu, ielidojot nemateriāla un tad materializējoties izbiedējot veikala personālu. paķēru visu, ko man vajadzēja, un izbēgu ārā, kur klusā ieliņā saģērbos.
Pēc tam meklēju kādu cilvēku, kas man varētu palīdzēt. Nolēmu iet pie kaut kādiem hipijiem skvototājiem, jo viņi nav tik aizdomīgi. Sacerēju stāstu, ka esmu ceļojusi no Dienvidāfrikas, bet man nozagta soma, un man izdevās iefiltrēties lielā skvota mājā, kas bija tīri jauki iekārtota fabrikas telpās. Man jauki cilvēki sadāvināja visādas mantas, biju apmierināta, ka man ir kaut kāds dzīves sākums. Tēlot cilvēku nebija grūti, jo šajā sabiedrībā bija stilīgi nesakarīgi un "mākslinieciski" izteikties. Visu varēja pavērst par kaut kādu filosofiju.
Vislabāk iedraudzējos ar kādu jauku meiteni un viņas puisi. Viņi dzīvoja ļoti skaisti iztapsētā istabā. Meitene sāka mani saukt par savu māsu un man tas patika. Pieķēros ne pa jokam, pati labi zinādama, ka tas ir vairāk tāpēc, ka esmu pieradusi būt ar kādu kopā, ka man pietrūkst mana brāļa. Vienreiz meitene mani ievēroja klusām raudam par viņu, vārds pa vārdam un es emociju sakāpinājumā izstāstīju, kas esmu. Viņa, protams, neticēja, bet, kad es dematerializējos ar visu ķermeni, kurš līķi neatstāja, un atkal parādījos, neticēt nevarēja. Kā jau sapņos, kas man ir stāstveida, notika neparedzēts pavērsiens, un viņas draugs ienāca iekšā, kad es kaila (jo drēbes bija nokritušas) biju apskāvusi viņa draudzeni un raudāju. Viņā neredzēja, kas notika, bet viņa to pastāstīja, un es viņiem uztaisīju vistas līķi. Tas gan viņus ļoti samulsināja, tāpēc es putnu aizvācu uz savu istabu un nezinu, kas ar to notika vēlāk. Man ēst nevajadzēja un ēst savu līķi arī likās dīvaini.
Tad tas viss sāka iet citā gultnē. Puisim radās neizsīkstoša interese par mani, mēs kopā pētījām, kā visādi es varu transformēties, un tas, protams, vienmēr beidzās ar mani pliku. Sākumā viņš mani uzskatīja vairāk par interesantu mašīnu, bet vēlāk tomēr kā nekā es ar viņu pārgulēju, protams. Man bija interesanti izmēģināt seksu un pārbaudīt, cik labi es visu esmu priekš tā uztaisījusi, jo bija jāuztaisa arī zināma asinsrite, kas mani biedēja, bet man izdevās panākt, ka iekšējā enerģija tomēr pietika, lai es nekļūtu pavisam materiāla.
Puisis neko draudzenei neteica, bet es gan uzreiz izstāstīju, kad viņa pārnāca mājās. Viņa bija ļoti skumja, bet teica, ka, protams, visiem jau gribētos pamēģināt tādu gadžetu. Es sapratu, ka viņa tā saka aizvainojuma dēļ, bet pēkšņi mani tomēr ļoti sāpināja, ka mana māsa par mani tā izsakās. Biju viņu iemīļojusi un sākusi justies piederīga cilvēku pasaulē. Zināju arī, ka neesmu pati labi darījusi. Nespēju valdīt emocijas un vienkārši aizbēgu. Mēģināju sev iestāstīt, ka atgriezīšos, ka nākšu pēc mantām un mēģināšu uzsākt dzīvi citur, bet pati sev vairs neticēju. Tas, ka esmu gadžets, kuram vairs nav blakus kāda, kas tiešām saprot, mani tā sāpināja, ka nespēju vairs pieņemt materiālu formu, tikai spokveida enerģētisku apveidu savam iepriekšējam ķermenim. ieperinājos kādos bēniņos un tur spokojos, lai neviens nenāktu. Ilgi gan tas nedarbojās, mani sāka meklēt, un es pavisam atmetu savu ķermeni. Lidinājos kā gars un pie sevis ironizēju, ka esmu tiešām labs gadžets, kurš vairs nespēj mijiedarboties ar matēriju un būtībā dzīvo kā viss, kas cilvēkiem saistīts ar garu un mistikas pasauli.
Tad kaut kur sapnis arī beidzās.
Visinteresntāk tajā visā bija izjūtas, veidojot to dīvaino, tukšo ķermeni. It kā man būtu āda, un zem tās vibrējoša mūzika, kā elektrība, kaut kas neizskaidrojams, bet ļoti skaists. Tā enerģija, no kā es biju projektēta, bija pati par sevi ļoti skaista. Tā bija netverami burvīga sajūta būt tādam radījumam. Tomēr sapnis bija smeldzīgs, atstāja ļoti dziļu skumju sajūtu.