tethys_

Atkal pienāca apokalipse, bet mani viņa pārsteidza ar savu oriģinalitāti. Visbiežāk taču nāk meteorīti un atveras vulkāni, lai gan ir bijis arī citādāk. Šoreiz apokalipse bija visaptverošāka. Ne tikai Zemei.
Biju es kādā debesskrāpī, vienā no augšējiem stāviem ar lieliem logiem, un mēs bijām zinātnieku komanda. Es biju tikai asistente, bet man bija ambīcijas kāpt pa karjeras kāpnēm. Visu šo vietu vadīja zinātnieku pāris, kuri man atgādināja divus The 100 aktierus, bet gluži nebija. Komandā bija vēl vairāki cilvēki. Zinātnieku pāris pētīja kaut ko ļoti mistisku, telpu kā tādu laikam, un to, kā tur rodas visādas virtuālās daļiņas, un kā telpa turas kopā ar laiku, un vispār kaut ko ļoti dziļu, ko es maz sapratu. Apzinājos, ka esmu ļoti izglītota, bet to, ko viņi darīja, saprata labi ja vēl viens cilvēks no komandas. Mēs pārējie darījām visu, ko mums lika, bet kopējo jēgu neviens līdz galam nezināja.
Tātad, mēs bijām tur augšā, bija jau spoža nakts, visi jau bija aizgājuši, bet mani dižie elki vēl strādāja un tāpēc man arī bija jāpaliek. Tāpat viens vīrietis arī vēl kaut ko darīja. Un tad zinātniece pēkšņi teica:'
"Tas jau notiek!"
Viņas vīrs paskatījās ar tādu īpašu izteiksmi, par kuru es pēc tam sapratu, ka tā iemieso bezpalīdzību, interesi, traģēdiju, atvieglojumu... kad notiek kaut kas tāds, nav vairs jēgas bailēm, vismaz ne tad, ja esi tik dižs cilvēks.
Viņi apskāvās un nez kāpēc paskatījās pa logu. Es neuzdrošinajos neko teikt, bet viņu kolēģias jautāja, kas par lietu. Viņi saskatījās un sieviete atbildēja:
"Mēs to varam dalīt ar jums abiem, jo jūs tāpat to redzēsiet, bet mēs zinām, ka jums, atšķirībā no citiem, gribas zināt, kas notiek."
Un tad viņa stāstīja, ka Visums jūk kopā. Kaut kas pašā esamībā ir mainījies jau sešus gadus, un tagad ir pienākusi pēdējā diena. Viņi ir zinājuši, ka pret kaut ko tādu neko darīt nevar, bet viņiem ir bijusi vēlme savus pēdējos mūža gadus piepildīt ar zināšanām, lai tad, kad tas sākas, viņi vismaz zinātu, ko redz. Viņa teica, ka Visums nejuks viendabīgi, ka ir dažādi punkti tajā visā, un ka Zeme ir pie tiem, kas izturēs varbūt pat kādu stundu ilgāk par pirmajiem mirējiem. Jautāju, vai tad ir tā, ka mums atlikusi stunda, ko dzīvot. Viņi atbildēja, ka apmēram tā, bet īstenībā viņi droši nezina. Varbūt viss, kas notiks, jau iznīcinās dzīvību agrāk. Viņi zinot, ka pirmās juks starpidimensiju saites, paralēlās dimensijas saplūdīs ar mūsējo, un tad jau nestabilitāte tikai pieaugs.
"Mēs nezinām, kā tas izskatīsies realitātē, mēs tikai esam to izrēķinājuši," zinātnieks teica.
Viņiem bija taisnība par to, ka es labāk sev atņēmu kādu laiciņu miera un neziņas par tuvojošos realitātes galu, nekā piedzīvoju to, nesaprotot kas notiek. Man pat nebija bail. Kaut kā nelikās, ka tas būs sāpīgi. Un, ja iet bojā viss Visums pat ar visām paralēlajām pasaulēm, tad likās, ka bailes te ir nevietā. Tas viss bija par lielu priekš tām.
Es pat nejautāju, kāpēc viņi nebrīdināja pasauli. Ja nebija ne vismazākās iespējas glābties, tad kāpēc sēt paniku? Cilvēki tagad bija nodzīvojuši savus pēdējos gadus mierīgi.
"Paskat!" zinātniece iesaucās un rādīja uz logu.
Viņa nobēra kaut kādus ļoti gudrus vārdus un skaitļus, lai aprakstītu vīram, kas notiek, un viņi atkal sāka kaut ko rēķināt, bet es tikai baudīju skaistumu.
Debesīs parādījās planētas un miglāji. Tie bija puscaurspīdīgi, bet kļuva arvien reālāki. Tas bija neaprakstāmi skaists skats. Planētas bija dažādas pēc krāsas, lieluma, dažām bija pavadoņi un gredzeni. Es ļoti ilgi skatījos pa lielajiem logiem kopā ar otru komandas biedru. Viņš klusēja tāpat kā es, kamēr zinātnieku pāris kaut ko priecīgi čaloja, jo bija pareizi visu sapratuši. Viņi turpināja kaut ko pierakstīt un rēķināt, un nelikās, ka viņiem tas liekas skaisti tādā veidā, kādā tas likās man.
Tad debesīs parādījās tādas kā no gaismas veidotas rūtis. Tās bija lielas, apmēram 20 saules diametru lielumā, un tās sākās kā punkti līniju krustpunktos. Tad pamazām līnijas kļuva garākas, bet visi kvadrāti neattīstījās vienādā ātrumā. Tur juka pasaules audekls. Kad kvadrāts bija gatavs, viņā atvērās vēl un vēl dažādas dimensijas, vēl planētas, juku jukām. Tās kļuva arvien materiālākas tāpat kā Zeme viņu debesīs kļuva arvien īstāka. Nodomāju - Zeme noteikti no malas izskatās ļoti skaista.
Tad sākās sabrukums. Vispirms kaut kur tālākajās pasaulēs sākās haoss. Cauri gaismas rūtiņām varēja redzēt, kā planētas sāk drebēt, tad svaidīties un sadurties cita ar citu. Zeme vēl pagaidām bija mierīga, bet es zināju, ka tas notiks.
"Mani aprēķini rāda, ka mums tas nenotiks," zinātnieks beidzot pievērsa uzmanību arī mums.
"Zeme anihilēsies vēl nesasniegusi haosa fāzi."
Par to es priecājos. Pagaidām cilvēki vēroja šo kā izrādi, droši vien daudzi domāja, ka tas ir kaut kāds šovs vai hologramma. Viņiem nav jāzina, ka tas viss notiks arī ar mums. Bet tad mani pārņēma kņudoša, dīvaina sajūta. Likās, ka pa ķermeni skrien elektrība.
Zinātnieks to sajutis apskāva sievu, bet es turpināju vērot skaistās planētas, kuras juku jukām triecās cita citā, lēca ārā no savām dimensijām un pārvērtās putekļos. Tad tās pārvērtās gaismā. No rūtiņām sāka plūst apdullinošs spožums un es jutu, kā tas mani piepilda ar vieglumu. Man šķita, ka anihilēšanās būs skaista, bet kad tas notika, es to nemaz nepamanīju, jo sapnī iestājās neesamība.