tethys_

Kaut ad pirms dažām dienām esot noticis vecās komūnas saiets. Es priecājos, ka man tāda lieta bija, un tagad priecājos, ka man nemaz nav žēl, ka neesmu aicināta. Kādā brīdī es tajā visā ieliku tik daudz no sevis, cik es vispār spēju, un uz kādiem 4 gadiem tas atmaksājās, bet pēc tam būtu bijis labāk, ja es būtu tik gudra, cik tagad, un mācētu atmest visu lieko bez problēmām.
Viņi visi kādā brīdī kļuva lieki, lai gan ļoti dažādos veidos. Daži apriebās tā, ka pat viņu vārda skaņa lika pretīgumā saraukt degunu, citi sagādāja skumju sajūtu, pret citiem radās viegla nepatika, citi kļuva pilnīgi vienaldzīgi, vēl citi turpina patikt, bet ne tik ļoti, lai man būtu vēlme ataunot kontaktus (neņemot vērā to, ka par mani sastāstīts gan tas, kas patiess, gan piedzejots klāt daudzkārtīgi).
Esmu cieši nonākusi līdz tam, ka visas šīs manas izvēles ir bijušas vai nu pareizas, vai man būtu bijis labi atmest to visu jau agrāk. Viena no manām pieaugšanas pazīmēm, ir spēja veiksmīgi šķirot cilvēkus. Man nav limita, cik cilvēku es gribu savā dzīvē, bet tiem ir jāatbilst konkrētām prasībām.
Vieni ir tādi, kas netraucē, nedaudz patīk un kuriem ir interese par mani. Kamēr viņi neizdara pilnīgi neko nepatīkamu, es kontaktu turpinu, ja viņi neprasa to par biežu. Ja pārstāj izrādīt iniciatīvu, aizmirstu kā pērnā gada zāli.
Tad ir tie, kas patīk, un kur es arī izrādu iniciatīvu attiecības turpināt, bet nepiedotu nekādu man nepatīkamu, aizvainojošu, viņu vērtību manās acīs pazeminošu uzvedību. Nekādu, kurai ir kaut kāda nozīme. Un te es agrāk uzvedos citādāk. Ja man patika, es daudz piedevu un aizmirsu. Nevajadzēja.
Vēl ir tādi, kas patīk ļoti. Tur var piedot vidēja smaguma grēkus, bet nevar viņos vilties. Ja viņi rada vilšanās sajūtu, tad nav vērts.
Un vēl ir tie, kuru ir ļoti mz, bet kādi man, paldies Dievei, ir, ir tādi cilvēki, kuriem vajag ne tikai piedot, bet arī aktīvi maksāt viņiem uz priekšu par visu to, ko viņu tuvums sola nākotnē. Tādi cilvēki, kuri var sāpināt, bet kuriem ir jāpiedod, jo ieguvums ir daudzkārt lielāks.
Tā ir tā problēma, kuru es nemācēju senāk atrisināt. Es nesapratu, ka tikai tāpēc, ka man cilvēks liekas foršs, man nevajag visu piedot, un nevajag vergot viņa interesēm. Lai to darītu (un to var darīt), vajag daudz vairāk. Vajag to, ko tu nekad, nekādos iedomājamos apstākļos negribētu zaudēt. Pastāv arī neiedomājami apstākļi un situācijas, kurās arī tas ir jāizbeidz, bet tiešām ieguldīt cilvēkos vaag tikai tad, ja tev bez viņiem visa dzīve būtu daudz sliktāka, ja tu vairs nejustos savā ādā un nezinātu, kā vispār būt.
Un tādi cilvēki ir. Pārējie - tur ir vienmēr jāsaskaņo tas, ko viņi dod, ar to, ko dod tu. Un nekad nevajag ļaut no sevis paņemt vairāk nekā ir ieguvums.
Tas sajūtās nav tik tehniski, cik pēc būtības... tomēr ir. Dots pret dotu, vai arī nevajag. Pat tad, ja "it kā jau forši..." un "bet nav jau viņš man neko sliktu nodarījis, kā tad es tā...".