tethys_

To ir jāsaprot. Cilvēki bieži mēģina sevi nostādīt it kā nabadziņa lomā, aizbildinot savu neizdarību, kompleksus un citas stulbības ar to, ka viņiem bijusi nepilna ģimene, kāds darījis pāri ģimenē vai skolā citi apcēluši, un pirmā darba pieredze bijusi drausmīga, un bērns vispār mazs monstrs. Citiem gan "normāli" bijis tā, ka viņiem ir abi vecāki un četri vecvecāki, un liela, skaista, mīlestības pilna ģimene, kuri vienmēr atbalsta un pieņem. Neviens nekad viņiem nav bērnībā neko nodarījis, ir bijuši daudzi draugi, ar ko mīļas attiecības vēl tagad, skolā viņi ir bijuši mīlēti un ieredzēti kā no skolasbiedriem, tā skolotājiem. Viņi ir labi mācījušies, pabeiguši universitāti, dzīvojot kojās, kur visi viņus mīlēja un nekad netraucēja gulēt, izveidojās attiecības, ar to cilvēku arī apprecējās, dabūja labu darbu, izvēlējās pareizo profesiju, piedzima bērniņš kā mazs saulstariņš, kas nekad neniķojās...
Vai ne? Jā, noteikti tas ir tas "normālais" kā visiem ir bijis. Ko tu neteiksi...
Kā man besī, ka cilvēki šādu modeli pieņem par "normālu" un tad žēlo sevi, gremdējas visādās muļķībās, sapņojot par to, cik daudz būtu paveikuši, ja viņiem būtu bijusi "normāla" ģimene, "normāli" klasesbiedri, "normāli" daudz labu draugu un viss cits tik normāls. Nu nav tas normāli.
Kurš var pateikt, ka viņam ir bijusi tā ideālā, pilnā, laimīgā ģimene? Jā, kādam būs bijusi, bet vai tas nāk komplektā ar to, ka skolā viss bija ideāli, izveidojās ideālas attiecības, nekad neviens pāri nenodarīja, dabūja labu darbu un bērni sadzima tik ideāli... realitāte? Nē! Un tāpēc ir jābeidz sevi žēlot un salīdzināt ar citiem, kuriem noteikti vairumam bija labāk. Nebija gan! Jā, varbūt ir izņēmumi, kuriem tiešām dzīve iedalīja daudz sliktāku vai labāku nekā vidusmēram, bet cilvēki bieži vien sevi pieskaita šiem dzīves pabērniem, lai gan viņiem ir bijis viss pilnīgi NORMĀLI aka tā, kā vidusmēram.
Alkoholiķu ģimenes, ļoti nabadzīgas ģimenes, izsmiekls skolā, izvarošana un seksuāla uzmācība, bērnības traumas, nopietnas veselības problēmas, traģēdijas ģimenē, pašnāvības mēģinājumi, drausmīga sākotnējā darba pieredze, traumatiskas, vardarbīgas attiecības, nepareizi izvēlēta profesija, darbs, kas riebjas, spiedzoši un nepaklausīgi bērni - ja ne viss komplekts, tad ļoti daudz kas no tā ir KATRAM bijis. No malas mēs nezinām, ko cilvēks ir pārdzīvojis.
Man, piemēram, bija gan nepilna ģimene, gan dzērājs tēvs, kas veda mājās citus dzērājus, vecāku šķiršanās 9 gadu vecumā, ekstrēma nabadzība līdz pat badam, skolā izsmiekls par netīrību, kuru es nesapratu, jo man nebija mācīts, kā jākopjas, pazemojumi, jo nebija nekādu skaistu mantu un drēbju, pilnīga sociālā atstumtība, bezcerība, māte, kas, lai gan ļoti rūpējās, tomēr iemācīja to, ka esmu sliktāka par citiem, ka man ir jāstāv malā, ka visi vīrieši ir izmantotāji un mīlestība nepastāv, un grīdas lupatas attieksmi, ka neko sev nedrīkstu prasīt, jo man nekas nepienākas, jo es neesmu tā kā visi, esmu zemāka utt, utt, utt...
Pusaudža gados man bija daži periodiski draugi, bet vienmēr biju dīvainā un atstumtā, mājās mani nosodīja par nemitīgu slimību "tēlošanu" un izsmēja par to, ka man bija fiziski slikti, līdz iedzina tādā bezmiegā, ka vairs vispār negulēju, nedēļām ilgi nespēju aizmigt, bet to slēpu, jo vēl vairāk nosodīs, jo bezmiegs ir "izdomāts", un tad, protams, ja cilvēks nespēj iemigt trīs nedēļas pēc kārtas, ir depresija, kuru māca ārstēt ar saldumiem. Skolā ģību vairākas reizes, divas reizes noģību ceļā uz skolu un beigās neaizgāju, un pēc tam jau vispār negribēju iet uz skolu, jo nenormālā bezmiega un pārdzīvojumu dēļ nespēju ne koncentrēties, ne normāli uzvesties, raustīju valodu, uznāca lēkmes, kurās nespēju ne saprast, ko man saka, ne parunāt, un arī ar to visu man ieteica neiet pie ārsta, jo tas viss esot no "nerviem" it kā tos nevarētu nekā ārstēt. Kad sākās krampji rokās un kājās, nejutīgas rokas, apziņas aptumšošanās un citi tādi prieki, pārstāju vispār celties no gultas, izlikos, ka man viss vienalga, lai nebūtu jāsaka, ka atkal ir ienācis prātā izdomāt, ka man ir slikti.
Tādā stāvoklī dzīvojot nav brīnums, ka trīs reizes mēģināju izbeigt šo vājprātu, kas saucās dzīve, bet nebija īstas apņēmības, tāpēc vienmēr notirlinājos un neko nopietnu sev nepadarīju. Negribēju patiesībā, gribēju vienkārši projām no tā visa izsmiekla un bezcerības, un apvainojumiem mūžīgā tēlošanā. Tikko kā bija iespēja, tā pazudu no mājām, lai gan naudas nebija, darbi bija epizodiski un ar nelielu algu. Vai man bija izvēle? Nebija. Ja es nebūtu ļāvusi par sevi parūpēties, es būtu no bezmiega un pazemojuma sajukusi tā, ka vairs tikai iztapsēta istabiņa.
Vēlāk piedzīvoju gan ņirgāšanos, gan vardarbīgas attiecības, izvarošanu, par ko citi tikai ņirgājās, pāri darījumus no draugiem, nodevību un nežēlīgu spīdzināšanu no tiem, ko mīlēju. Tā arī nekad nespēju nostāties uz savām kājām materiālā ziņā, jo traumatiskie pusaudža gadi bija man pilnīgi sagrāvuši nervu sistēmu, es nekad neesmu spējusi iemigt ātrāk kā pēc 2h un parasti daudz vairāk, turpinot gulēt tik seklā miegā, ka visu dzirdu. Depresija ir bijusi līdz halucinācijām, katapleksijai un novedusi mani pie maniem tagadējiem sirdsdarbības un nervu sistēmas traucējumiem, vēl joprojām man ir mistiskas sāpes dažādās ķermeņa vietās, un tās sāpes dažreiz ir līdz vemšanai un samaņas zudumam. Vēl joprojām es to visu slēpju, cik varu, jo es citādāk nemāku. Esmu pieradusi, ka esmu stulba, jo neesmu stipra un vesela (lai gan reāli tur, protams, korelācijas nav).
Un ko es par to visu saku? Jā, man ir iedalīts zem vidējā, bet nemaz ne tik traki daudz zem vidējā. Arī viss pozitīvais, ko aprakstīt, ir bijis daudz. Ir bijuši cilvēki, kas palīdzējuši, ir bijusi veiksme, ir bijis daudz labā. Es nemēģinu tagad teikt, ka viss, es tāda palikšu vienmēr, un es tāda neesmu palikusi vienmēr. Man nenāk ne prātā pateikt, ka es neko nevaru mainīt vai gremdēties netaisnīguma apziņā. Jā, man ir traumas, bet es pati pie daudz kā esmu vainīga, un te nav runa par upura sindromu. Es tiešām būtu varējusi vairāk savākties un izdarīt drastiskākas izvēles jau senāk nevis tikai pēdējos piecus gadus. Man būtu vajadzējis vairāk sev ticēt, jo to tikai es pati spēju. Tāpēc es ceļu savu dzīvi tagad tā, kā es varu, un arī es, ar visu savu šo bagāžu, varu daudz, un jau daudz esmu izdarījusi.
Es nemaz nedomāju, ka citiem ir bijis daudz vieglāk. Mums visiem ģimene ir iedzinusi kaut kādus kompleksus, mums visiem ir bijis mazāk atbalsta, nekā mēs gribētu, mums visiem ir bijušas traģēdijas un nelaimes, neveiksmīgas sakritības un mēs esam pieņemti tikai par kaut ko, nevis tāpēc, ka mēs esam. Mēs visi būtu gribējuši labāku pagātni, mazāk traumu, vairāk veiksmes, kas radītu pārliecību par sevi.
Kad mēs ejam pa ielu, mēs redzam cilvēkus, kurus vecāki ir situši līdz zilumiem un lauztiem kauliem, dzērāju bērnus, badā augušos, izvarotos, aplaupītos, uz ielas ne par ko piekautos, tos, kuriem ir stāstīts, ka viņi ir mazvērtīgāki, kuriem nav bijis draugu, kuri ir slimi ar smagām vai pat nāvējošām slimībām, par kuriem citi ir ņirgājušies, kuri ir plānojuši, apsvēruši vai pat mēģinājuši izdarīt pašnāvību, kuri ir mēnešus pavadījuši psihenēs, kuru ģimenes locekļi ir gājuši bojās avārijās, kuru radinieki pēc insultiem vai citām problēmām paliek viņiem dārzeņa stāvoklī uz kakla, kuriem ir stāstīts, ka viņi nekad nebūs pietiekami labi, skaisti, veiksmīgi, kuru bērni ir viņus mēģinājuši nosist, kuriem ir bērni invalīdi, kurus viņi paši gribētu nogalināt, lai nav uz kakla, un kuri sevi par šīm domām ienīst, nodotie, krāptie, izmantotie...
Tas ir pilnīgi slimi sevi salīdzināt ar kaut kādu neeksistējošu ideālu, iedomājoties, ka citiem jau nu gan nekas tāds nav dzīvē bijis. Ka tieši tev ir visgrūtāk, ka tieši tev nav bijušas iespējas, ka tev kāds ir kaut ko atņēmis un nekad nevarēsi pats sevi radīt tādu, kāds gribi būt. Tāda ideāla nav, katram ir bijušas kaut kādas nopietnas problēmas, bet atšķirība ir tajā, kā viņi iet tālāk. Neviens cits neies tālāk pāri saviem vecajiem līķiem, radot sevi no jauna, kā vien pats.
Man tiešām besī, ka cilvēki staigā ar to savu sāpi iekšā, un to lolo kā vairogu pret to, kāpēc viņi ir tādi, kā ir, bet uz citiem skatās no tā skatpunkta, ka viņiem jau nu gan ir bijis vieglāk, lai gan neko viņi par to nezina. Tas, ka kāds ir savākts, tiek ar savu dzīvi galā, nečīkst un dara visu, lai pats būtu laimīgs, nenozīmē, ka viņam ir bijis vieglāk. Tas to patiešām nenozīmē.