Thu, Oct. 19th, 2017, 02:42 pm
[info]tethys_: #metoo

Un kas mani tā visa sakarā visvairāk traumēja nebija pats gadījums, bet apkārtējo attieksme. Burtiski novērsties, kad es stāstu, un uzvesties tā, it kā man nevajadzētu to stāstīt. Jā, nebija loceklis vagīnā, nebija, bet pirksti tur bija gan, un es jutos ļoti aizskarta un traumēta. Bet visi, kam es stāstīju - jā, diemžēl visi, pilnīgi visi, taisīja to dīvaino sejas izteiksmi un skatījās sienā, jo tas bija pazīstams cilvēks. Centās attaisnot visiem spēkiem, teica, ka gan jau es izprovocēju, ka varbūt es ne pārāk labi atceros, ka tas jau nekas tāds nebija, vairāk joks un nesaprašanās. Iemesls - es sastingu, zaudēju valodu, kad pēc viena "nē" tika turpināts, un to no manas puses apkārtējie uzskatīja par piekrišanu. Biju tādā šokā, ka fiziski nespēju neko izdarīt, jutu, kā iekšā ir kliedziens, bet viņš nespēj izlauzties. Kad pēc brīža šausmu tas izdevās, tiesa, klusi un vārgi, un kad spēju sākt vicināt rokas, tad tiku vaļā. Tomēr manas robežas tika traumatiskā veidā pārkāptas, un tas, ka neviens negribēja to uzskatīt par aizskārumu, traumēja vēl vairāk, jo es zinu un atceros pilnīgi skaidri, ka es teicu "nē, pārstāj, liec mani mierā!" vai kaut ko tādu. Kad par to bija ņirdziens man sejā, es tiešām zaudēju spēju kaut ko iebilst. Vai tā ir mana vaina? Jā, protams, man vajadzētu būt stiprākiem nerviem, man vajadzētu būt līdzsvarotākai, man būtu vajadzējis to un šito, bet tam otram cilvēkam gan nevajadzēja neko, tā visa bija tikai mana vaina.
Ja es būtu apvainojusies un pārtraukusi kontaktus ar visiem, kam es mēģināju izstāstīt, un kas skatījās sienā ar to noraidošo izteiksmi, es būtu palikusi pilnīgi viena. Tāpēc es piedevu, bet tā noraidījuma un izsmiekla sajūta ir palikusi.

From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: