tethys_

Es nevaru saprast, ko ar sevi esmu izdarījusi. Nevis man "ir aizdomas", kā "tā droši vien ir", bet man ir aizdomas tā, ka es patiešām nezinu, kā ir. Man nav ne jausmas. Par to būs "jāpameditē".
Tātad, mani īpaši neaizvaino, nesadusmo, neskumdina tas, kas agrāk būtu to visu izraisījis. Sevišķi citu cilvēku attieksme, vārdi, rīcība. Es patiešām nevaru saprast, vai esmu diezgan pēkšņi tā nobriedusi, izvērtējusi prioritātes, saprotot, ka tas viss ir nieki, un esmu atbildīga pati par savu laimi. Vai tomēr tas otrs - esmu sevī kaut ko noslēgusi, aizvērusi, vairs ne uz ko neceru un negaidu, tāpēc katrs labs vārds, katra laba attieksme pret mani ir kā bonuss un dāvana, bet es pēc tā visa patiesībā netiecos.
No vienas puses tā ir, ka es vairs nekad nerēķinos, ka kāds mani mīl, ka grib redzēt, ka esmu svarīga, es to visu pieņemu ar vieglu izbrīnu un pateicību. Bet kāpēc man tas izdodas, lai gan agrāk es biju nejēdzīgi pieķērīga, atkarīga no citu viedokļa, no viņu dāvātajām emocijām?
Es nesaprotu, vai tā ir dzīvesgudrība vai arī esmu atļāvusi pasaulei sevi uzvarēt, noticot tam visam, ko pasaule stāsta - neviens tevi nemīlēs, neko tu nesasniegsi, nekad tu nedabūsi to, ko vēlies, nekādus sapņus tu nekad nepiepildīsi, viss, uz ko vari cerēt, ir nedaudz viegla apmierinājuma. Tāpēc neceri pārāk daudz, negribi neko, tad viss, kas nāks, būs kā jauks pārsteigums, bet tu nekad nevilsies.
Tādā veidā var arī dabūt to, kas paliek pāri, protams, jo tie, kas tic un cer, un paņem, paņem pirmie. Nav tā, ka man vairs nekas neatliktu. Galīgi tā nav. Ir daudz labā, bet tās ilgas pēc kaut kā labāka, īstāka, skaistāka... nav vairs realitātē. Viņas ir kaut kur citur, kur viņas nekad nepiepildīsies. Viss būs labi, bet nekad vairs nebūs tā brīvā kritiena ar vēju matos.
Un es patiešām nesaprotu, vai tā ir dzīvesgudrība un rēns prieks, vai tomēr tā ir padošanās un nocietināšanās, un ļaušana sevi uzvarēt. Nu no sirds nezinu, un nezinu, kā uzzināt.