tethys_

Sākuma apstākļi:
Es tikko biju izvākusies no mātes dzīvokļa, tātad man bija 21, bet izvākusies ar biju viena nevis ar ar savu tobrīža meiteni, sapnī nebija neviena cita man pazīstama cilvēka, izņemot māti un māsu (kura bija, bet sapnī nefigurēja). Tātad mana dzīve līdz kādiem 20 bija gājusi tā kā realitātē, bet pēc tam aizgājusi citu ceļu. Un par citiem ceļiem vēl te būs.
Tātad, es devos no ciemošanās pie mātes uz savu dzīvokli, kas sapnī bija uz robežas starp Mežaparku un Čierīti. Gāju pa 1. līniju, kad pienāca kārtējā Apokalipse. Es jau ierasti skatījos apkārt, kura veida apokalipse tā šoreiz būs, bet šī bija oriģināla, vēl nebijusi - indīga gāze. Sapnī es uzreiz zināju, ka tam ir sakars ar globālo sasilšanu, kas atbrīvojusi kaut kādos dziļjūras iežos uzglabājušos metānu, kas kaut kādā neprognozējamā veidā sareaģējis ar kaut ko mums vēl nesaprotamu (sviests, protams, bet sapnī loģiski), un tagad tas viss nāk ārā vairs ne tikai no jūras, bet arī bieziem, baltiem mutuļiem nāk ārā no zemes. Gāze bija indīga ilgtermiņā, ja lielās koncentrācijās, tad nogalēja apmēram divu stundu laikā. Es vienmēr esmu apokalipses eksperte, tāda nu sapņos ir mana sūtība, es vienmēr visu zinu par tuvojošos vai notiekošu apokalipsi.
No sākuma cerēju tikt līdz dzīvoklim un tur ieslēgties, lai pārlaistu šo visu, jo zināju, ka atmosfēra attīrīsies apmēram nedēļas laikā, bet jutu, ka kļūst nelabi. Cilvēki skraidīja, es zināju, ka viņi man neticēs, man pašai jau bija grūti elpot, skatījos, kur nolīst. Ieraudzīju cieši aizzēģelētu, pamestu māju, un ielīdu tur iekšā, izlauzto loga caurumu aizsedzot ar jaku. Cerēju, ka nāks kāds glābiņš, jo mājā gaiss bija tikai nedaudz labāks. Atradu istabu pašā centrā, bez logiem, un tur gan gaiss bija labs, un turklāt tur bija pilns ar segām, konservu kārbām, grāmatām un svecēm. Viss bija lietots, bet konservi un sveces vēl bija palikuši. Tur bija arī visādas citas mantas. Nolēmu šeit nogaidīt. Sodījos, kāpēc telefons nedarbojas. Gribēju zvanīt mātei, bet nesanāca.
Tad pēkšņi sapratu, ka kopš esmu šeit iekšā, viss ārā ir ļoti kluss. Izgāju ārējās istabās, gaiss bija pavisam svaigs. Neko nesapratu. Bija pagājušas tikai dažas minūtes. Izgāju pavisam ārā - gaiss svaigs, cilvēki mierīgi staigā, tikai iela stipri tukšāka nekā tad, kad tur iegāju. Iekšējā sajūta saka, ka kaut kas ir citādāk. Pieeju kaut kādam vīrietim un jautāju - kas notika ar gāzi? Viņš neizpratnē paskatās, bet tad pie sevis nomurmina: "Vēl viena..."
Un tad kas izrādās? Es esmu nonākusi paralēlajā pasaulē, kurā esmu gājusi bojā gāzes notikumā pirms desmit gadiem. Bet kas interesanti - viņiem tas ir noticis pirms desmit gadiem, taču datums viņiem ir tas pats, kas bija man. Viņiem nevis ir tālāk laiks uz priekšu, bet gan viņiem notikums ir bijis pirms desmit gadiem. Es jau desmit gadus kā esmu mirusi šeit, esmu mirusi, kad man bija 11 gadi, bet tagad atkal esmu šeit. Izrādās, ka gāzes apokalipse ir izraisījusi sajukumu laikā un telpā, un tagad, pēc desmit gadiem, cilvēki, kas ir šeit miruši, ierodas no paralēlās dimensijas, kurā piedzīvo gāzes apokalipsi. Tādu neesot daudz, bet kāds simtiņš jau esot pa visu pasauli.
Uzreiz aizņemos telefonu, sazvanu mammu, saku, ka esmu viņas meita, kas šajā pasaulē nomira 11 gadu vecumā, ka man ir 21 un nāku no citas dimensijas. Viņa ļoti priecājas, bet uzreiz saka, lai es piesakos, citādāk man būs nepatikšanas, ka man uzreiz vajag administratoru. Vīrietis mani izpalīdzīgi uzreiz aizved uz administrācijas tuvāko punktu. Tur man piešķir administratori - pusmūža kundzīti, kas ļoti laipni man skaidro, ka šajā dimensijā katram ir administrators, kas palīdz dzīvot, bet es ļoti labi nojaušu, ka tas patiesībā ir kontroles mehānisms. Mani iedala vienā istabiņā ar vēl divām sievietēm, kur es pamazām sadraudzējos un uzzināju interesantas lietas.
Izrādās, ka pirms desmit gadiem viņu pasaulē aizgājuši bojā 80% cilvēku. Latvijā mazāk, jo gāzes bijis mazāk, bet esot valstis, kuras ir pilnīgi tukšas. Tas ir iedragājis civilizāciju ļoti smagi. Miruši cilvēki, kas spējuši veikt svarīgus uzdevumus, nav vairs pietiekami strādnieku, daudzas iekārtas, ražošana, viss kas ir pilnīgi apstājies. Pasaule kļuvusi ļoti nabadzīga, lai gan civilizācija ir kā tāda saglabājusies un nav atmesta laikā atpakaļ, vienīgi pa šiem desmit gadiem ir tikai mēģināts visu savest kārtībā, progresa nav bijis nemaz. Viss komunālais dzīvoklis bija mazs un nabadzīgs. Bija vēl vairākas istabas, kurās katrā dzīvoja trīs cilvēki. Tas bija vientuļo cilvēku dzīvoklis. Kad man būšot otra pusīte, mums došot atsevišķu dzīvokli.
Vairākas reizes satiku savu adminu, kas uzstāja, ka man jāstājas attiecībās, citādi es dzīvē uz priekšu netikšu. Mājās man stāstīja, ka tāda esot politika - ģimenes cilvēkus uzskatot par nekaitīgākiem, tādi mazāk strīdoties, baidoties par savējiem, sevišķi, kad ir bērni. Manas istabiņas meitenes, protams, bija pretošanās kustības dalībnieces. Kā jau vienmēr šajos sapņos. Man arvien vairāk uzticējās, un es uzzināju, ka viss gāzes notikums esot speciāli radīts, lai apindētu cilvēkus un radītu sabrukumu. Ne tik lielu, lai viss apstātos, bet pietiekamu, lai sāktos haoss un cilvēki gribētu kādu, kas palīdz. Tā nu gāzes uzbrucēji ir uzreiz ķērušies pie lietas, izmantojuši šo situāciju, lai savējos saliktu augstos amatos un pilnīgi pārņemtu savā varā dezorganizētos, pārbijušos cilvēkus. Nabadzība bija ļoti liela. Ko ēst bija, bet trūka visa cita. Ēkas bojājās, nebija jaunu apģērbu, visu novalkāja līdz lupatām. Notika liela tirgošanās ar lietotām mantām. It kā to nedrīkstēja, bet tomēr notika izbraucieni uz pamestām vietām, kur cilvēki vāca pēdējās lupatas, jebkādas mantas, jo gandrīz neko vairs neražoja, tikai pārtiku un šo to vēl nedaudz.
Es sapratu, ka esmu nonākusi šajā dimensijā jau tad, kad iegāju mazajā istabiņā. No turienes gan jau kāds pirms desmit gadiem bija aizgājis, tā bijusi slēptuve, kur pārlaist visu. Tātad kāds jau zināja, ka tas notiks. Aizgāju tur, savācu mantas, jo man nekā nebija. Pārdevu segas, desmit gadus vecos konservus, sveces un citas mantas, lai tiktu pie kaut vai kādas naudas, jo darba man vēl nebija. Visu ātri izpirka.
Skata pēc sagāju kopā ar kādu pretošanās kustības vīrieti, lai dabūtu dzīvokli. Zinājām, ka mūsu komunalkā ir spiegs, bet nezinājām kurš. Cerēju, ka tad būšu brīvāka. Administratore bija ļoti priecīga, ka man nu ir puisis, un apsolīja man sameklēt labu dzīvoklīti. Teica, ka par labu uzvedību arī dabūšu caurlaidi uz Teiku, lai tiktu pie mātes. Visa Rīga bija sadalīta rajonos, kur vajadzēja caurlaidi. Mana komunalka bija Juglā pie Meža skolas. Apdzīvoti bija tikai daži rajoni. Tas liekas smieklīgi, jo bija taču tik daudz lieku māju tagad, bet mūs visus sadzina saspiestībā, it kā drošības pēc, bet patiesībā ta'pēc, lai labāk uzraudzītu. Visa Rīga bija tukša, izņemot Juglu, Teiku, Čiekurkalnu un Purvciemu. Bija aizdomas, ka elite dzīvo visur, kur vēlas, bet droši nezinājām kur. Zinājām tikai to, ka izbraukt no Rīgas nedrīkst, pat caurlaidei uz citu rajonu vajadzēja atļauju.
Tā nu es gaidīju, kad tikšu pie dzīvokļa, tēloju attiecības ar puisi, kas man bija pavisam svešs, un kā parasti šajos sapņos pilnībā iekļāvos pagrīdniekos.
Dimensiju sajukums, dažādi laiki un manis versijas... un apokalipse. Viss kā parasti.