tethys_

Es ierušinos tavās zaļi zilajās un zeltainajās spalvās un skaitu brīnumus.
Pārskaitu atomus savā ķermenī. Kurš no kuras zvaigznes, un kur galu galā tas pirmatnējais ūdeņradis.
Kur ir tas ūdens radītājs, kur ir tas dzīvības aizsācējs, kuram nebija gana ar dzīvību vien.
Es esmu šeit un tur, un mēs esam atkarībā kā dzīvība no nāves, kā sākums no gala, kā plāns no izpildījuma.
Es varu smieties par tavu stulbo plānu, bet tu par manu vēl bezjēdzīgāko izpildījumu, viens otra vērti.
Melnā čūska zem Zvaigžņu Dievietes rokas, tu nevari bez manas dejas, tāpat kā es bez tavas mūzikas.
Tu spēlē un es dejoju, un tas viss ir viens liels krāšņums, lai vai kāds viendabīgs ūdeņradis un hēlijs, vienmēr ir pa vidu krāšņums, no protona un elektrona līdz pilnīgai radioaktivitātei. Līdz tam mākslīgajam ciparam, ar ko lielīties sistēmas galā, ugunsradis.
No diviem ķermeņiem, lai būtu trešais, līdz trim ķermeņiem, lai būtu skaistums. Līdz kvadriljonam nepiepildītu zvaigžņu, kas vēl nav galā ar saviem elementiem.
Un tad es ticu, es zinu, es pieredzu, ka periodiskā tabula nav gatava, būs vēl elementi, caur piektās paaudzes zvaigznēm būs vēl elementi, varbūt sistēma kļūs telpiska un aiz pierastās ūdeņraža tabulas aizslēpsies ugunsraža sistēma.
Tava āda zila kā pāva spalva, mūsu dzīve tik zaļa, kā pāva spalva, mums tik zeltainas zvaigznes, kā pāva spalva.
Visas. Visi. Viss.