tethys_

Cik jocīgi tas gan bija, kad es sapratu, ka no citiem ļoti sen neesmu dzirdējusi kā pamatojumu - es viņu mīlu, tāpēc...
Lasot to 19.gs vēsturi es ar to saskāros un atcerējos, ka pusaudža gados liekas to pat dzidēju vairāk. Vai tiešām tā ir?
Nu jā, man viņa patīk, un man ar viņu ir it kā labi, bet...
Viņš jau ir jauks, bet ja viņš nebūtu tik...
Jā, viņš par mani rūpējas, bet tomēr...
Vai arī:
Viņa par mai tā rūpējas, tāpēc es gribu ar viņu palikt...
Viņš ir tik jauks pret mani, viņš mani tā lutina, tāpēc es ar viņu esmu laimīga...
utt... utt...
Kad es pēdējo reizi dzirdēju, ka kāds kādu mīl, tāpēc... ... ..?
Vai arī - mīlu, bet viņš tomēr...
Hmm.
Sen tas bija laikam, kad kaut ko tādu dzirdēju.
Nē, es ar to īpaši nelepojos, un varbūt citi to vienkārši saka klusiņām, klusiņām kaut kur savā dvēseles stūrītī, bet es gan mīlu. Un man nav problēmu to pateikt. Jo es neuzskatu, ka par to jakaunās.
Jā, mīlu, traki un mierīgi, kvēli un traģiski mīlu, un tāpēc. Pavisam vienkārši, bez visa cita, bez jaukuma bez rūpēm, bez tā un šitā. Nevis mīlu tāpēc ka... ... ..., bet mīlu, tāpēc.
Jocīgi. Bet nu, prāta apsvērumi nav mana stiprā puse.