tethys_

Gribu skraidīt apkārt un darīt pavasari. Vienai tas ir jautri kādu mēnesi, pēc tam liekas, ka kaut kā tomēr trūkst un uz pāris dienām gribētos skraidīt kopā. Kaut tās pāris dienas, tad atkal varu būt viena un man pietiek.
Kā lai iemācās būt vienai un tāpēc vien nesēdēt mājās? Man nez kāpēc ir bail vienai braukt kaut kur tālu, piemēram, iziet kādu dabas taku vai apmeklēt kādu muzeju vai interesantu vietu. Bail vienai meklēt viesnīcu un tur palikt. Bail vienai apmaldīties, tikt izvarotai vai aplaupītai. Kad esmu savā pilsētā vai dzimtajā Rīgā vai citā labi zināmā vietā, tad man ir mānīgā māju drošības sajūta. Protams, ka mani var tikpat labi izvarot uz manas mājas sliekšņa kā uz citas mājas sliekšņa. Tā ir pilnīgi realitātei neatbilstoša izjūta, bet man ir bail kaut kur tālu vienai doties. Nu, gaišā dienā pa apdzīvotām vietām vai pie jūtas, kur ir klajš, vēl jā, bet ne dziļā mežā vai citā pilsētā.
Kā lai tiek ar to galā? Ir taču sievietes, kas vienas pašas dara visu pēc kārtas, apceļo Indiju utt, bet man bailes ir pārnakšņot vienai teltī kaut kur. Nu tiešām reāli bail. Es esmu darījusi, bet visu laiku prieku bojā tā sajūta, ka kaut kas var notikt. Man arī mājās vai pagalmā, vai tepat pie mājas uz ielas kaut kas var notikt, bet nē, te ir it kā drošība.
Kā tad lai atrod veidus kaut kur doties, kaut ko darīt? Man daudz ko gribas redzēt. Vienai pievienoties kaut kādām ekskursijām arī it kā nepatīk, jo nepatīk svešu cilvēku uzbāzība.