tethys_

Es skolā mājturības laikā uzadīju pusotru zeķi, vienu gatavu un otru nepabeidzu, mamma noadīja tālāk, bet var uzskatīt, ka es tomēr uzzināju, ja ne iemācījos, kā ada zeķi. Smieklīgi, jo tas bija kaut kad pamatskolā, varētu būt kāda 7 klase, bet es pilnīgi neko neatcerējos. Zināju, ka ada ar piecām adatām, jo biju redzējusi citus adām, bet galvā pilnīgs caurums. Es atceros pat visādas muļķības no sākumskolas darbmācības, bet, adot zeķi tagad, nekas neatsaucās atmiņā, nekas. It kā nekad nebūtu to darījusi. Cimdu gan atceros.
Pirmais pāris nāca caur mokām, šķībs un greizs, to kā atmiņu no laikiem, kad māte man mācīja vispār adīt, uzdāvināju viņai. Otrais jau vismaz pēc kaut kā izskatījās, to uzdāvināju Visam, bet trešo tagad paturēju sev. Trešais jau ir labs zeķu pāris, ar dažādu krāsu valnīšiem, lai derētu man kā dažādu zeķu valkātājai.
Vilnas zeķītes ir laba lieta, ko mācēt adīt. Tā sanāk jaukas, mīļas dāvaniņas, turklāt (mācos lietot šo vārdu) zeķītes novalkājas diezgan ātri un vilnas zeķīšu mūsu klimatā parasti nav par daudz. Var arī izmantot mazākus kamolīšus, kas paliek pāri, ļoti ērti. Prieks, ka to esmu apguvusi.