tethys_

Bija arī citu dalībnieku dzeja. Tie divi pārējie jaunieši izspieda kaut kādu sviestu, ko viens atzinās tai pašā dienā ražojis, bet mūžvecai večiņai gan bija vecumam piedienīgi, tīri jauki dzejolīši.
To, ka nav vairs vecie, labie laiki, pieminēja vismaz reizi piecās minūtēs.
Un tas tiešām ir tāds latviešu pasākumu sviests, ka vienmēr tiek secināts, ka esam sapulcējušies, un galvenais - kādos laikapstākļos. Piemēram, šajā pelēkajā, lietainajā dienā, vai šajā skaistajā, saulainajā dienā, vai dienā, kad krīt rudens lapas. Un tas ir vienmēr, nu vienmēr, un gandrīz vienādos vārdos un pat vienalga, vai atbilst laikapstākļiem pa īstam vai nē.
Un man liekas, ka skumjākais te ir tas, ka jaunajam dzejniekam tiešām bija, ko teikt, bet viņš ir spiests te pīties ar tām kukažām, jo nekā cita te nav.