tethys_

Sapņoju, ka uzstājos uz skatuves ar priekšnesumu. Skanēja Elderwind - Сияние звезд, bet es veicu kaut ko starp deju un kaut ko citu, ko mēdz saukt par performanci ar burvju mākslas elementiem. Tas sastāvēja no depresijas attēlojuma dejā. No krišanas gar zemi, krampjiem un kliegšanas, reizē griežot sev miesā ar nazi, protams, ne pa īstam. No sākuma bija daudz asiņu, arī atvemtā veidā, bet pēc tam no brūcēm sāka nākt ārā papīra puķu pušķi, konfeti, ko es dejojot sviedu gaisā, un visādi citi smukumi, ko es izvilināju no piedurknēm un slepenām kabatām.
Publika no sākuma dusmojās un šausminājās, kāds sauca pēc Saimona, lai tas nospiež "stop", bet viņiem nebija iespēju mani nobanot, paši vien bija samaksājuši. Kad es sāku caur trīci un krampjiem sviest gaisā zelta putekļus un sviest publikā puķu pušķus, viņi kļuva klusi. Kad es izņēmu sev no krūtīm asiņainu sirdi un stiepu to viņiem ar maniakālu smaidu sejā, asinīm plūstot pa rokām, daži sāka raudāt, bet, kad to pārsprādzināju, sirdij izverdot varavīksnes krāsu gliterus un pirotehnikas dzirksteles, viņi sāka aplaudēt. Tad es pamērcu sev mutē pirkstu un uzzīmēju uz vaiga bezgalības zīmi. Iestājās kapa klusums, bet es jutos fantastiski.
Jā, tā būs vienmēr. Kaut nu gliteri būtu tik skaisti, kā es ceru, un publika tikpat atsaucīga.