tethys_

Dažreiz liekas, ka patiesībā mēs visi jau sen esam miruši jauni.
Kā man patika laiki, kad draugi rakstīja dg un komentāros par filosofiju, ezotēriku, dižām pārdomām un atklāsmēm, grāmatām, idejām, fantāzijām... kad varēja par to runāt līdz rīta gaismai un stundām rakstīties skype.
Laikam jau tagad visi skaitās pieauguši, mūždien noguruši, aizņemti un nevaļīgi. Praktiski. Pragmatiski.
Protams, ka tā vajag, bet nevajag teikt - kas tad tev, tu taču sēdi "laimīga" mājās. Arī senāk visi strādāja un mācījās, arī es tad strādāju un mācījos, bet gan laika, gan gara lidojuma pietika visiem, gan man, gan jums.
Dažkārt taču negulējām vispār!
Apnika? Nepierādījās? Nav vairs interesanti? Nav vairs, ko teikt, nav, ko rakstīt, nav ko domāt, ko radīt?
Vai arī tas viss tagad tiek paslēpts kādā šaurā lokā, pie kura nepieder internets un es?
Tas patiešām bija jauki runāt par to, kādai vajadzētu būt pasaulei. Tāpat vien. Kādu mēs gribētu, un ko mēs darītu, ja būtu dievi. Mēs bijām dievi. Vairs neesam?