tethys_

Nekad nav sanācis tikt pamestai, tāpēc nezinu, kā tas ir, varu tikai mēģināt iedomāties, bet zinu arī, ka būt otrā pusē nav tik rožaini, kā pamestie domā.
Atceros vienu skaistu pasaku, kura ir kļuvusi par manu moto attiecību (jebkādu) jautājumos. Neatceros, kas tā bija par pasaku, literārā vai tautas, bet vienalga.
Reiz dzivoja sieviete, kas ļoti, ļoti mīlēja kādu vīrieti. Viņa visu savu skaisto mīlestību redzēja kā brīnišķīgu zelta krāsas lakatu. Viņai likās, ka tas vīrietis ir vislabākais, visskaistākais, un viņa viņu ļoti, ļoti mīlēja. Viņa ilgi vienkārši bija savā mīlestībā, izbaudot, cik skaisti ir mīlēt, bet tad tomēr nedroši spēra pirmo soli. Pirmajam sekoja otrais un trešais, un tā sanāca, ka viņa apprecēja šo vīrieti, kuru gribēja. Viņa bija ļoti, ļoti laimīga, bet, kā jau gadās kultūrās, kur pamest otru likumīgi nedrīkst vai ir ļoti grūti, pēc kāzām viss mainījās. Vīrs sāka viņu sist, pazemot un visvisādi slikti izturēties, lai gan šad tad pats nožēloja un lūdza piedošanu, tomēr viņa raksturs bija pārāk iesakņojies, lai sievietei izdotos kaut kādā veidā to mainīt.
Viņa skatījās uz savu skaisto zelta lakatu un redzēja, kā tas nobružājas, kā tam sāk irt stūri, kā zelta diegi pārtrūkst un izjūk. Kādu laiku tas vēljoprojam bija skaists, lakats, lai gan vairs ne tik perfekts, bet tajā dienā, kas bija pēdējā lemta šim lakatam vēl ar visu postījumu izskatīties skaistam, viņa pazuda. Aizbēga, izdarīja pašnāvibu, vienalga, bet viņas vairs nebija un viņas mīlestība vienalga bija palikusi skaista. Ja viņa būtu palikusi, tad viss lakats izjuktu, pārklātos sarecējušām asinīm, un viņa justu, kā mīlestība viņā ir nomirusi. Tukša vieta nepaliek, vienmēr kaut kas rodas vietā. Naids, nicinājums, bailes...
Vienmēr ir labāk aiziet, kamēr vēl mīlestība iekšienē atgādina skaistu zelta lakatu. Mīlēt taču ir skaisti... un mīlestība var palikt atmiņā kā kaut kas vienreizējs un fascinējošs, neaptraipīts un mūžīgs.
Turēties pie skrandām nav skaisti, bet ir redzams, ka bieži vien tas ir mūžīgi. Es neesmu no tām, kas mūžīgi var dzīvot saindētas mīlestības pīšļos. Nevēlos savai kolekcijai pievienot vēl kādu skrandu. Varbūt labāk paņemt savu apskādēto lakatu un pēc gada, diviem, divdesmit... sākt jaunu?