tethys_

Es vispār neatbalstu tādus izteicienus kā "tā jau nemaz nav mūzika (piemēram, par tuciniekiem)" vai "tas nav cilvēka cienīgi (cilvēks ir jebkāds cilvēks, tas ir sugas apzīmējums)", bet tā dziļi sajūtās tā ir noticis. Man liekas, ka viņš tiešām vispār nemaz nav cilvēks. Man ir daudz naidnieku, cilvēku, kas mani nicina un arī tādu, ko es nicinu, pat ienīstu, bet viņi visi tomēr iet kategorijā "cilvēks", es saprotu, ka ar viņiem var sarunāties, lai vai arī lielākā daļa viņu teikto liekas muļķīgi, pašos pamatos viņi dzīvo tādu pašu dzīvi kā es.
Bet ne viņš. Par viņu man liekas, ka viņš ir kaut kāds astrālis, domforma, kaut kāds orks, kam nav īstas cilvēka dvēseles. Kaut kas tāds zemāks, ne dzīvnieks, nē, bet kaut kas vēl zemāks. Kā Tolkīna pasaules orki tiešām. Iluvatars - Dievs - radīja elfus un cilvēkus, viena dievība radīja rūķus, kas sanāk zemāki radījumi, jo tos ir radījis zemāks radījums, bet Iluvatars apžēlojās par tiem un deva savu svētību. Orkus arī radīja tāda paša līmeņa būtne, kas radīja rūķus, bet tiem Iluvatars nedeva savu svētību, reāli orki sanāk vēl zemāk kā rūķi.
Šis cilvēks man liekas kā tāds orks. Jā, dzīvs, jā, jūt kaut kādas emocijas un sāpes, bet es nespēju attiekties pret viņu kā pret līdzvērtīgu cilvēku. Nevis tā dēļ, ko viņš ir darījis, jo cilvēki dara visu ko, paliekot cilvēki, bet kaut kādas iekšējās sajūtas dēļ. Viņš kaut ko runā, bet man tas liekas tukšāks par tukšu, maznozīmīgāks kā anonīma datora taustiņu klaboņa. Es nespēju sevi piespiest ņemt kaut ko no tā nopietni.
Ko tas par mani liecina? Kāpēc man ir sajūta, ka viņš ir kaut kāds tukšs rēgs, čaula bez kodola, kā tāds notikumu nospiedums, kas kaut kur rēgojas? Es nespēju saprast. Ir cilvēki, kas man ir vairāk pāri darījuši, devuši mazāk laba, bet ar viņiem tā nav. Viņi ir stulbi, nepatīkami vai pat ļauni cilvēki, bet cilvēki bez šaubām. Viņu vārdiem ir kaut kāds, kaut paviegls svars.
Bet viņam nav. Kā mutes plātīšana bez skaņas.
Jocīgi, jāatzīst, tiešām jocīgi. Iepriekš man likās pilnīgi citādāk, bet tagad viņa "es nolādu" liekas tik vien vērts kā pasmieties, bet, ja nebūtu smieklīgi, tad pazustu no apziņas tajā pašā brīdī, kad izlasīts.
Cik gan viegli kāds var pilnīgi pazust. Iepriekš likās, ka bijusī neticami ir izdzisusi no manas atmiņas, apziņas, jūtām, bet tas tomēr prasīja gados mērojamu laiku un ilgstošu tracināšanu, lai tā notiktu. Ja es viņu tagad satiktu, esmu pārliecināta, ka uztvertu par cilvēku. Taču šis "radījums" vēl šī gada sākumā man bija svarīgs... cilvēks.
Kāpēc viņš tagad vairs nav pat cilvēks?
Mistika...