tethys_

Kad es redzu kaut ko tīru un nevainīgu, kādi, protams, nav gulbji, bet kāds ir to iedomātais tēls, man dažreiz gribas zināt, kā tas ir, to visu saplosīt. Tā pilnīgi bez nekāda iemesla. Lai dzīve man piedod šos izteikumos, jo tie nāk tikai no puses sirds, pagaidām otra puse ir pie teikšanas to patiesībā nevēlas, bet man tomēr būtu interesanti sevi iedzīt tādā šausmu stūrī, kur kļūst vienalga. Piemēram, pastrādāt zvēraudzētavā, pie pūkainām lapsiņām un ūdelītēm, ko pēc tam brutāli un sāpīgi nogalina. Pastrādāt pie viņu dīrāšanas.
Kopumā man liekas, ka es nomirtu tā teikt "ar sirdi", bet pastāv visai reāla iespēja, ka man tomēr tas beigās aizietu kā "darbs". Bez emocijām. Protams, es kaut ko tādu spētu darīt tikai tad, ja man pašai būtu pistole pie galvas. Nu labi, iespējams, ka es to izmantotu, lai izlavītos no solījuma negalināties nost, bet, teiksim, ka man būtu kaut kāda milzīga motivācija dzīvot tālāk, vai arī man būtu priekšā nevis viegla, bet nedēļām ilga mokoša nāve.
Atrast sevī to pilnīgo vienaldzību pret otru būtni. Kāpēc dzīvnieki? Vieglāk iedomāties realitātē, bet varētu būt arī cilvēki. Ar cilvēkiem vēl interesantāk. Diez, manī tiešām mājo tāds radījums, kas spētu mierīgi galināt nost citus cilvēkus, lai izdzīvotu? Vēl viņus spīdzināt?
Šobrīd esmu tādā dzīves periodā, kur pārvērtēju visas savas iekšas, visu to, kā dzīvoju, jaunā līmenī. Un kāpēc gan lai man patiesībā rūpētu? Vai es spētu apzagt banku un mierīgi dzīvot kaut kur ar svešiem miljoniem, neizjūtot nekādus sirdsapziņas pārmetumus? Vai es varētu savām rokām novākt kādu, lai man būtu visa iespējamā nauda, kādu var iedomāties? Ja tā būtu, es teorētiski varētu izglābt no nāves daudz slimu cilvēku un it kā taču uz skaita atpirkt to vienu novākto dzīvību. Vai man beigās par to sāpētu?
Kāpēc es iedomājos, ka nekad nebūtu noziedzniece, vai man patiešām rūp kaut kāds godīgums? Vai man tiešām rūp zvēriņu sāpes vai man tikai ir iestāstīts, ka būtu jārūp? Vai es esmu godīga un nemeloju svarīgās lietās tāpēc, ka uzskatu, ka tā ir pareizi, vai tikai tāpēc, lai mani nepieķertu un neapsūdzētu? Vai es nenozogu to, ko man gribas, jo man ir bail no cietuma vai tāpēc, ka man tas liekas nepareizi?
Ja es kādu novāktu, lai paskatītos, kā es par to jūtos, kā tad es īsti justos?
No kā ceļas mana morāle? Kāpēc man tāda ir? Vai tā ir pilnīgi savtīga vai tajā tomēr ir kaut kripatiņa nesavtīgas vēlmes palīdzēt?
Kāpēc es daru šo un to, bet nedaru to un šo?
Dziļi jautājumi. Vai es esmu tik "laba" kā man liekas, jo, lai gan ir cilvēki, kas mani uzskata par briesmoni, es tomēr neesmu slepkava, izvarotāja, nolaupītāja un verdzībā turētāja, zagle un tā tālāk.
Kāpēc, lūdzu, lai es nebūtu?
Patiesībā jā - kāpēc lai es nebūtu? Tāpēc, ka esmu tā pieradusi? Tāpēc, ka man bail? Kāpēc tad galu galā?