tethys_

Sapņoju, ka nez kāpēc dzīvoju vēl mātes mājās ar viņu un māsu. Piecēlos no rīta, atradu uz galda paku ar dīvainu masu, kas saucās plastilīns, bet bija kaut kas pa vidu tam un māliem, pelēkā krāsā. Biju mājās viena, izlēmu paķēpāties. Nodomāju, ka varētu uztaisīt sunīti. Sāku ķēpāties, bet masa brieda, tā ka viss, ko taisīju, kļuva lielāks, lai gan paciņa nebija liela. Sunītis sanāca neparasti labi, iznāca tādā toiterjera lielumā, bet vairāk tāds plušķains. Te pēkšņi tas sāka staipīties un kustēties nedabiskām kustībām. Ieguva krāsu un spalvu, vārdu sakot, pamazām atdzīvojās. Nolēca zemē no galda, bet bija ļoti neveikls. Sāka staigāt pa māju, līdz apgūlās virtuves kaktā un sastinga. Mani tas izteikti nepārsteidza, lai gan likās samērā dīvaini.
Nolēmu, ka jāstrādā tālāk. Sāku taisīt vīrieša galvu. Māls pats veidojās līdzi, bija tik viegli to veidot, galva sanāca ļoti dabīga, bet, kad tā sāka plātīt muti un acis, man palika bail un es to sašķaidīju.
Ilgi sēdēju un skatījos uz sastingušo sunīti un pikuci, kas bija cilvēka galva. Nespēju saprast, kas notiek, bet sapnī attieksme bija tāda apmēram kā - kafija sanāk zila un spīd, hmm... Ļoti jocīgi, kāpēc gan tā ir? Diez vai to var dzert? Tā, it kā kaut kas īsti līdz galam nav pareizi, bet arī ne jau kaut kas ļoti neparasts.
Tomēr nolēmu mēģināt vēlreiz. Šoreiz veidoju jaunas sievietes galvu. Atkal sanāca neparasti skaisti un pareizi. Nez kāpēc uz galda stāvēja divi stikla acāboli, ko es ieliku skulptūras acīs. Izskatījās ļoti skaisti, ļoooti skaisti... sieviete bija tik skaista, kādu es visu mūžu biju gribējusi. Jutos kā Pigmalions, kas izveidojis tik perfektu skulptūru, ka tajā iemīlējās. Skulptūras lūpas bija tik kārdinošas, ka es tās noskūpstīju, taču tās sāka skūpstīt pretim. Skulptūra atdzīvojās un notika sapņa visinteresantākais moments. Statujai nebija visas mutes, bet skūpstoties es ar mēli to izveidoju. Jutu, kā veidojas mēle, zobi, viss kā īstam cilvēkam. Šis skūpsta veidošanas moments ir viens no neparastākajiem un mistiski baudpilnākajiem sapņu piedzīvojumiem, ko zinu.
Kad skulptūras mute bija izveidota, es atvēru acis un paskatījos uz savu darbu. Viņa bija pilnīgi perfekta. Svaiga un brīnišķīga viņas galva stāvēja uz mana galda pavisam īsta un dzīva, ar gariem, pa galdu izklātiem medusblondiem matiem. Zilās stikla acis bija dzīvas... un skumjas.
"Dzīve ir vērta tikai šī viena skūpsta" viņa pateica un sabruka atkal vienā amorfā, pelēkā masā.
Es ilgi raudāju un raudāju, nespējot pieņemt, ka šī perfektā būtne ir mani pametusi pēc viena ideāla, neaizmirstama perfekcijas brīža. No virtuves lauzītām kustībām atnāca mans pirmais veidojums - sunītis - un mēģināja mani mierināt. Iecēlu viņu klēpī, bet patiesībā gribēju, lai labāk beigts būtu viņš.
Nolēmu mēģināt vēlreiz. Šoreiz veidoju jauna vīrieša galvu. Sanāca nedaudz mazāka kā realitātē, bet ļoti glīta. Šoreiz veidoju to drīzāk nikni un skūpstīt netaisījos. Arī nevajadzēja, galva atdzīvojās ļoti ātri. Kad veidojums bija pieņēmis savu reālo formu, mājās atnāca māsa. Rādīju savus grēka darbus, viņa bija tikpat pārsteigta, kā es, apmēram kā par zilu, spīdošu kafiju. Vīrietis sāka runāt, prasot, lai viņam dod ēst mālus. Baroju viņu ar karotīti un sāka rasties pleci un rokas. Kad tie bija gatavi, viņš pats sāka likt sev klāt briestošos mālus un pabeidza sevi gatavu.
Ar māsu īsti nezinājām, ko māte domās par radītu jaunu cilvēku un lauzītu, nepabeigtu sunīti, bet nebija jau izvēles, viņš bija gatavs, lai gan mazāka izmēra, kā vajag, izskatījās pēc elfa. Viņš neapšaubāmi nebija pundurītis, jo viņa proporcijas bija veselīgas, kā arī nebija bērns, jo viņa galva bija proporcionāla kā pieaugušajam. Viņš vienkārši bija apmēram 140cm garš un slaids, un ne līdz galam savu proporciju dēļ izskatījās pēc cilvēka, jo arī maza auguma cilvēkiem tomēr galva ir pieaugušā izmērā un neviens īsti nav tik slaids.
Mēs viņu saģērbām kaut kādās atrastās drēbēs, viņam tīri labi piestāvošas drēbes nez kāpēc bija starp mūsējām. Viņš bija izsalcis un visu laiku runāja, cik forši būt dzīvam, bija ļoti priecīgs, ka ir radīts, bet reizē viņš bija tāds lietišķs, nelikās, ka viņam būtu kādas jūtas pret mani - savu radītāju.
Mājās atnāca māte, viņa nebija ļoti priecīga, teica, ka suns - tas vēl ok, bet kur mēs liksim šo cilvēku, kas pat līdz galam neizskatās pēc cilvēka, bet viņa viņu pabaroja un uzvārīja tēju, jo teica, ka radījums jau nav vainīgs, ka ir radīts. Viņš teica, ka problēmas nesagādās, paēdīs un ies prom savā dzīvē. Man tas bija liels atvieglojums. Uzdāvināju viņam nepabeigto sunīti, kas viņam patika, un viņš devās prom. Nekādu emociju pret šo savu bērnu nebija arī man.
Es izgāju ārā, apsēdos zem savas Ievas, kura realitātē ir nocirsta, un ilgi, sūri raudāju pēc savas skaistās skulptūras. Izdzīvojusi bija tā, kam nebija daļas gar mani, bet tā, kuru es mīlēju, un kas kaut vienu mirkli mīlēja mani, bija izvēlējusies tikai neilgu dzīvi, toties krāšņu un piepildītu.