tethys_

Grūti just tos, ko mīlu, neglābjami attālināmies. Tieši tā neglābjamības sajūta ir vissmagākā. Nav runa par fizisku attālumu, bet emocionālu un vērtību attālumu.
Ja ir kāda iespēja kaut ko darīt, tad pat tad, ja īsti neizdodas, tomēr ir sajūta, ka kaut kas notiek, bet ir reizes, kad tas vienkārši notiek un viss. Laikam sajūta, kā esot 90 gadus vecam. Pat tad, ja veselība ir vecumam ļoti laba, tomēr ir tā apziņa, ka ilgi vairs fiziski nav iespējams nodzīvot. Viss var būt ļoti labi, bet ir jau jūtams, ka tas nekad nebūs uz ilgu laiku. Tā sajūta, ka vismaz potenciāli ir vēl gadi un gadi priekšā... vismaz tad, ja paveiksies... tā ir laba sajūta.
Bet just, kā kaut kas pamazām mirst, iztērējas, izlādējas - tas ir ļoti skumji.