tethys_

Ar septembri mums vairs nebūs Rīgā jumta virs galvas, viss ir sarunāts. Tagad atpakaļceļa vairs nav, taču turpceļš liekas pilnīgā dirsā. Mani lamā par pesimisti, bet man ir grūti iedomāties sevi ilgstoši dzīvojam tādos apstākļos kaut cik laimīgi. Pabeigt visu, ko man gribētos, līdz septembrim, man neliekas reāli.
Man ne par ko vēl nav skaidras nojausmas, tikai par to, ka tur ir tik nejēgā daudz darba un vajag milzīgu naudu, bet tik tālu es jau pirms gada zināju. Pagaidām es sev saku, ka nervi man ir svarīgāki par to, kā mēs to visu dabūsim gatavu, ka gan jau... bet iekšā briest histērisks sprādziens.
Tā kā visa tīrīšana, ūdeņu lietošana utt būs uz maniem pleciem, man arī būs jānodrošina tīrība viduslaiku apstākļos.
Kad un kā mēs pārvedīsim mantas, es nezinu.
Es tā gribētu, lai man ir izdarīgs un apsviedīgs labākais draugs, kas man vienkārši pateiktu - tu pasaki, ko vajag, es atradīšu vislabāko variantu. Lielākā problēma nav naudā, bet laikā, naudā un šajā apsviedīgumā, kā arī prioritātēs. Nu nav citiem tā JP māja tādā prioritātē, kā es gribētu. Es tik ļoti ilgojos, lai kāds man pasaka, ka tiks galā, un pasaka tā, ka es varu uzticēties.
Es jūtos tik ļoti, ļoti trausla vēl. Jā, man ir labāk, es sāku vairāk tikt galā ar sevi, bet man ir pagājuši mēneši, kamēr es spēju iemācīties atkal tikt galā ar sevi, un tas ir bijis ar kāpumiem un kritumiem, bet pagaidām ir. Tad man vajadzēja ilgu laiku, lai atsāktu strādāt, un arī to es jau atkal daru, samērā normālā kapacitātē. Taču kaut kam vairāk man nav spēka, nu nav, nav, nav... bet man ir jābūt.
Tas nekas, ka es knapi uzturu šo trauslo līdzsvaru pati sevī, tas nekas, ka es nupat tikai sāku tikt galā pati ar savu veselību, pienākumiem mājās un darba jomā, būtībā, ka es sāku normāli dzīvot pati sev. Man tas ir milzīgs sasniegums šobrīd, un šis sasniegums ir ļoti, ļoti trausls. Tas var izjukt kuru katru mirkli un atsviest mani atpakaļ sākumstadijā, bet man ir jārūpējas par citām lietām, jādomā par citām lietām, jāplāno citas, man nesamērīgi stresainas lietas.
Tas, kas notiek, ir tas, ko es vēlos, un kas var dot man papildu spēku turpināt atveseļoties, pat sākt jau darīt ko vairāk par dzīvības funkciju uzturēšanu, bet process man ir šausmīgs, baiļu un šaubu pilns.
Smagi, ka tas notiek tik vēlu, jo jau pirms gada visu varēja pamazām sākt plānot un darīt, bet pirms gada bija citas lietas, svarīgākas.
Tagad kā man darīt, es nezinu.
Es tomēr neesmu zaķītis, kas dzīvo zem eglītes. Man nav zaķa biezā ziemas kažoka, man nav pat ādas. Man ir trausla un jutīga miesa, kura reaģē uz vismazāko pieskārienu, vēja pūsmu, temperatūras izmaiņu...
Taču, par spīti tam visam, mana jēlā miesa izjūt svaigas zāles vēso pieskārienu, svētīgas rasas dzidrumu, pēcnegaisa ozonu un mazliet tauriņu spārnu vēdu sacelta tornado.
Kur tam visam ir vieta manā plīstošajā, sastiķētajā, plaisājošajā "būs labi?"
Patiesībā ļoti, ļoti vitāla loma.
Visa pasaule vēl nav šī stresainā traģēdija. Ir kaut kas pavisam no citām pasaules malām, kaut kas, kas vispār nav ar to saistīts, mīļš un dārgs, un lolojams, un šo trauslumu es vēlos auklēt pat vēl vairāk par visām manām pārvākšanās un jaunās dzīves lietām.