tethys_

Cik gan dažādi ir cilvēki. Par to es vienmēr priecājos un fascinējos. Daudzi mani ieraksti ir veltīti tēmai - cik mēs esam dažādi. Mana pieeja ir vienmēr mēģināt (kad apziņa pieslēdzas nevis dabīgā stereotipu plūsma), katru vērtēt atsevišķi, kā pilnīgi jaunu būtni, kādu es vēl neesmu redzējusi. Kā jaunas sugas pārstāvi. Nu, ir, protams, radījumi, kas man saplūst vienā masā, bet tad, ja kāds no tās izceļas un "iekrīt acī", tad es viņu cenšos nestereotipizēt. Smadzenes gan domā stereotipos un kastīšu veidā, tāpēc ir grūti.
Man katrs cilvēks, ko es vēlos savā dzīvē, ir ļoti, ļoti īpašs. Tikai viņš, neviens cits, var ieņemt šo vietu. Viņu starpā nav divu līdzīgu cilvēku. Katrs ir unikāls līdz pat tam, ka viņi nepieder pie vienas zvaigžņu kopas vai pat nāk no dažādām galaktikām. Es mīlu cilvēkus par viņu unikalitāti, par viņu unikalitātes harmonisku saskaņošanos kaut vai dažos pieturas punktos ar manējo. Es mīlu personības, individualitātes. Sākumā es ne vienmēr varu pateikt, kas tas tieši ir, bet es jūtu ar muguras smadzenēm, un es nekad neesmu kļūdījusies. Es nekļūdīgi atrodu šīs unikalitātes, kas saskaņojas dažos mirdzošos punktos ar manu unikalitāti. Protams, ka šiem cilvēkiem ir arī citas puses, kuru dēļ viņi bieži vien tomēr nav savienojami harmoniskā līdzāspastāvēšanā ar mani, bet es nekad, nekad neesmu kļūdījusies un vīlusies, un sapratusi, ka nē, šis cilvēks tikai tāds izskatījās.
Ok, labi, vienu reizi es atzīstu, bet es nekļūdīgi zinu "iekrišanas" iemeslu, kas man godu nedara, bet tā ir mana neapturama vājība. Cilindrs. Vīrieši smalkās cepurēs. Melni krāsoti nadziņi. Melna āda. Glīts purniņš. Elegantas, kaķiskas kustības. Uzvedībā kaut kas pavīd no 19.gs. smalkuma. Viss, beigta, lai gan nekā vairāk tur arī nebija, kā šī elegantā čaula. Ok, toreiz es iekritu uz skaistumu un sevišķi uz cepuri. Vīrieši cilindros vai citās smalkās cepurēs, gari mati, ja vēl kaut kas melni uzkrāsots - es varu izkust slapjā peļķītē un satecēt pie viņa kājām. Uz brīdi. Pēc tam es saprotu, ka nekā tur nebija un eju tālāk, paņemot līdzi smadzenēs ierakstītas bildītes ap ko pasiekaloties, jo bildītēs ir tikai izskats un tās ir perfektas, bildītei nav vajadzīga personība un dvēsele.
Visas citas reizes - pietiek izjust to klikšķi, un es zinu un jūtu, ka IR. Un tas ir reti. Tas parasti nav pirmās tikšanās reizes laikā, lai gan ir bijis izņēmums.
Varbūt, ka visi citi cilvēki tiešām ir būtībā vienādi, pie viņiem var pierast, ja izvēlas mēģināt to darīt, bet es neesmu pieradusi pat pie saviem radiem un neuzskatu viņus par saviem tuviniekiem, jo viņi nav šī skaistā vārda cienīgi, lai cik pieradusi pie viņiem es nebūtu. Taču visi citi varbūt tiešām ir pelēka masa, vismaz man, ar ko es nespēju atrast nekādu savienojuma punktu. No tādiem es bēgu un izvairos iesaistīties jebkādās attiecībās, kā ar kolēģiem, kursa biedriem un tamlīdzīgiem obligātiem personāžiem. Labāk lai mani notur par iedomīgu un pārgudru, kā tas parasti arī notiek, bet es nespēju uzturēt nekādas tādas attiecības, jo tā "vajag" un viņi taču man ir tepat blakām un pat nekādā ziņā nav slikti cilvēki. Pat tad, ja kāds tuvojas man, es palieku pa attālumu, reizēm nedaudz pasimulējot interesi, ja man tas ir izdevīgi (pāru un grupu darbi, piemēram), bet pēc tam es kratos vaļā, cik vien spēju, pat tad, ja ir bijis par ko patarkšķēt.
Mani tiešām izbrīna viedoklis, ka īstas attiecības ir tās, kas tiek koptas un veidotas, bet tās nav diez ko atkarīgas no personības. Man nav pilnīgi nekādu kontaktu ar saviem klasesbiedriem, bērnības draugiem, kursa biedriem, kādu pulciņu biedriem, jo tie ir bijuši mākslīgi veidojumi, kuros nav sanākuši cilvēki, kas tiešām saprotas, jo ir... nu jā, banāli, bet dvēseļu radinieki. Man nav nekādas vēlmes sazināties ar šiem cilvēkiem, lai gan ar dažiem esmu nomācījusies kopā 12 gadus, ar citiem pavadījusi kopā visu bērnību, jo mēs sagadījāmies vienā mājā dzīvojoši. Man šie cilvēki neinteresē, jo tie nav mani cilvēki. Viņi bija "draugi", jā, kamēr mūs saistīja kopēja klase, skola, universitāte, pagalms, mēs pavadījām kopā ļoti, ļoooti daudz laika, bet tas viss ir izjucis uzreiz un uz mūžu, kad mākslīgais veidojums vairs netur mūs kopā.
Taču ir cilvēki, kas ir man blakus kaut reizi gadā, bet ir. Un es pat ticu, ka pastāv neliela cerība, ka uz mūžu.
Cik gan dažādas ir cilvēku pieredzes.
Par to es nekad nebeigšu brīnīties un priecāties. Man tik ļoti patīk dažādība, es kā vampīrs barojos no personībām un saviem iespaidiem par tām, uzsūcu sevī individualitātes un personīgos stāstus. Un tie īsti cilvēki - viņi neizbeidzas, viņu stāsti turpinās, viņiem ir tik neaprakstāmi daudz dažādu šķautņu, ka es varu pētīt un izzināt, un baudīt, baudīt, baudīt gadiem ilgi un man nekad neapnīk.
Tie ir tie īstie. Ne vienīgie, nē, pasarg Dieve, bet Īstie.