tethys_

Mana mīļtante ir burvīga. Katru dzimšanas un vārda dienu viņa sūta kartiņu un dāvanā naudu, ko atlicina no savas pensijas. Un kartiņās ir dzeja. Viņa man vēlējusi tieši to, ko es dabūju.
"Lai ziedu krāšņums atmirdz tavās acīs
Un lūpas kāri ziedu veldzi dzer,
Lai ziedu smarža apreibina prātu
Un sirds tad ziedu kaisli tver,
Lai ziedu valdzinājums pārņem tevi
Un domas kaut kur projām trauc,
Bet tev ir jāuzzied, jo skaisti - kāda esi -
Tas liktens tavs ir jaukam ziedam būt.
*
Es to sajutu, to mirkli mūžībā, un it kā pa jokam pateiktie vārdi, ka tagad varu mirt laimīga, nāca no sirds. Pēc tam gan mirklis pārgāja manās nemitīgajās alkās, kas kā izsalkuma okeāns lika prasīt vēl.
Tagad man liekas, ka tā ir vēl pēdējā no pašām svarīgākajām nenokārtotajām lietām, bet gan būs vēl... Man nekad nepietiks un tāpēc nekad nebeigs sāpēt.
Es varu ziedēt un dievināt mirkli, bet mana mūžība paliks melns, visu aprijošs tukšums.
Taču tas mirklis bija ziedošs.