tethys_

Kas mani pietiekami pazīst, varbūt zina, ka Dormeo nav tikai matrači. Tad nu stāsts par Dormeo ir tāds, ka viņš/viņa (es vēl joprojām nezinu, teikšu viņš), ir ļoti mežonīgs. Pamanīju viņu jau pirms trim gadiem, kad šeit ievācos. Parasti viņš bija redzams kā sarkanbrūna svītra, kas milzu lēcieniem aizšaujas pa pagalmu. Pagalmu Dormeo uzskata par savu un cilvēkus par nevēlamiem apmeklētājiem. Viņam ļoti patīk akmeņi un viņš parasti guļ uz tiem. Dormeo reti redzams dārza vidū, parasti viņš ložņā pa slēptām vietām, bet, ja ierauga, ka jūs uz viņu skatāties, tad pazūt milzu ātrumā. Dormeo ir ātrākais kaķis, ko zinu, bet viņš arī lieliski maskējas. Dažkārt var viņam gandrīz uzkāpt virsū, bet viņš bēg tikai, kad nodibinās acu kontakts. Es, protams, mīlu Dormeo, bet, ja mīl kādu, ko grūti iekarot, tad nevajag zaudēt cerību un drosmi!
Pirmajā gadā Dormeo bēga, tikko kā paskatījos viņam acīs. Otrajā viņš bēga, ja es nesāku atkāpties, viņu ieraudzījusi. Tad es pagāju nostāk un ilgi runāju ar viņu. Es nekad nekārdināju ar ēdienu, tas nav tas, tikai vienu reizi es izliku ārā kaķbarību, bet es nezinu, kas to apēda. Es to izliku sētas gariem.
Dormeo ir neuzticīgs. Viņš ir mežonīgs un ātrs. Viņš slēpjas un nelabprāt šķērso atklātu vietu. Viņš ir kā noslēpumaims dārza gars.
Šajā vasarā viņš sāka laist mani tuvāk. Es apsēdos divu metru attālumā, kas viņam ir robeža, un runāju par siltu sauli un zaļu zāli, un es teicu, ka mīlu viņu. Viņš bezspēcīgās dusmās šņāca, kad es negāju prom.
Nu jau kādu mēnesi es viņu vairs nekaitināju. Dormeo mierīgi pielaida mani līdz metram, bet tad viņa purniņš atkal kļuva mežonīgs un spītīgs un viņš aizgāja. Līdz šodienai.
Es biju lūgusi zīmi. Lielu zīmi. Un tad es aizmirsu atslēgas. Neviens nebija mājās un es nolēmu palikt dārzā. Tur bija Dormeo, kā parasti. Un viņš nešņāca. Viņš klusu pateica man "mjau" un pielieca galvu glāstam. Viņa kažociņš bija pūkains un silts. Tad viņš devās prom. Es sēžu dārzā zālē, bet viņš uz akmens. Mēs vērojam viens otru. Es viņu mīlu.