tethys_

Sapratu, ka būs traki man, ja palikšu kā spoks, vērot, kas notiek pēc manas nāves.
Tas, ka es nestrādāju pilnu darba dienu un man ir laiks, kā arī liela vēlme veidot socializēšanās platformu lielam skaitam cilvēku, ir radījis kaut ko ļoti jauku, ko es negribētu, lai tas pazūd. Taču arvien vairāk apzinos, ka bez manis nevienam nav laika un vēlmes tajā ieguldīt darbu un laiku.
Daudziem tas patīk, daudzi piedalās, bet ir vajadzīgs kāds, kas to visu velk un stumj, lai uzturētu, jo pats tas viss neturas.
Saprotu, ka mans brīvais laiks un darbs, un entuziasms velk Vikkas kopu. Jā, citi piedalās, bet, ja es neforsēju izvēlēt datumus, izdomāt programmu, ja es nepavadu ilgu laiku mēģinot visu sakombinēt kopā, kopa apstājas pilnībā. Nav iedomājams, ka kāds bez manis vispār iniciētu kaut kādas darbības. Jā, kad visi sanākuši, tad idejas nāk no visiem, bet, lai līdz tam vispār nonāktu, man ir jātur grafiks, jāpaceļ garastāvoklis, vispār viss jāuztur.
Es veidoju grupas facebook, es veidoju skype kopčatus. Vikkas saietu kopčats (jau kļuvis vienkārši par draugu kopčatu), un meiteņu čats. Daudzām tā ir vieta, kur atklāties un socializēties, izrunāt to, ko citur nevar. Kopčats ir glābiņš garlaicībā, lai tomēr ar kādu parunātu, kad darbā prāts uzkaras, uzturot draudzības ciešākas, kā būtu, ja to laiku pavadītu viens kaut kādas bildītes skatoties.
Meiteņu vakari ir vieta, kur celt pašapziņu un pavadīt laiku tiešām saturīgās, lai gan meitenīgās sarunās. Taču mēģināt sarunāt dienu, kad vairums tiek, ir elle, jo visu organizēšanu gaida tikai no manis.
Gan kopas mazie, gan lielie Vikkas saieti viss balstās uz mani. Protams, ka tam ir plusi, es vienkārši domāju, ka man būtu tik žēl, ja visi šie cilvēki, kas ar prieku piedalās, paliktu bez tā visa un norobežotos savās mazajās pasaulītēs, aizmirstot, ka pastāv iespējas draudzēties un sazināties.
Protams, ka pats galvenais ir tas, ka man pašai tas viss ir pie sirds un es to visu uztveru kā savu darbu, tik gribētos, lai par to arī maksā :D Es pat dzīvokli speciāli iekārtoju tā, lai būtu vieta, kur izguldīt un sasēdināt ērti cilvēkus. Citiem nav tādas plašas sēžamās platības.
Man šī socializēšanās ir darbs un prieks, un man ļoti sāpētu mana vairs neesošā sirds, ja es redzētu to visu izjūkam, jo citi taču savu dzīvokli iekārto sev, ne tam, lai uzņemtu viesus.
Tas man visvairāk būtu žēl. Ja es kā spoks redzētu to visu pazūdam un nomirstam.
Jācer, ka pēc nāves vai nu nekā nav vai arī viss ir vienalga :D