tethys_

Man parasti ir tā, ka, ja es uz kādu sadusmojos un sarauju attiecības, tad man nav žēl un nepietrūkst. Nu labi, varbūt sākumā nedaudz pietrūkst, vai arī ir tāda nožēla, ka tā vispār viss sanāca, bet kopumā nē. Lai gan mani apsūdz drastiskā attiecību izbeigšanā, es to nekad neesmu nožēlojusi. Jā, ir visādas pirmās emocijas, bet ilgtermiņā, pat jau mēnesi vai divus pēc tam ir pilnīgs miers un pārliecība, ka tā bija pareizā izvēle.
Tagad arī ir sajūta, ka tā bija pareizā izvēle, es nenožēloju, bet laikam tāpēc, ka viss izbeidzās tik ātri, tomēr ir nedaudz tā kā žēl. Varbūt ne par to, ka vispār, bet par to, ka tik ātri. Tur kaut kas ir, nenoliegšu, ka ir. Protams, ka kuce viņa bija un paliks, bet... Viņu šodien pieminēja (vai vakar, jūk, jo tās emocijas bija ļoti minimālas), un man tā kā bija neliela nožēlas sajūta. Varēja taču vēl varbūt paskatīties kādi ārprāti un izlēcieni vēl nāks ārā, jo tas bija savā ziņā pat jautri + nebija jau TIKAI ārprāti un izlēcieni.
Vispār jocīgi, kā dažreiz vispelēkākajā un zemiskākajā cilvēkā, kas vispār ir nāvējošs salikums, var tomēr kaut kas būt. Tāds, kas ir patiess.
Dīvaini. Ar kādu citu gadījumu, kas bija daudz nopietnāks, viss ir izbeidzies. Pilnīgi, līdz nullei, lai gan tur bija daudz vairāk kā interesanta, tomēr gāja laiks un viss iztērējās. Tagad ir rāms, neitrāls tukšums. Tāda pozitīva attieksme, kā pret svešu cilvēku, kas gana glīts un smaidīgs iet pa ielu garām. Glīti izskatās, smaida, protams, ka vēli viņam labu, patīkami acij, bet nekas vairāk.
Bet pret viņu - nu bija tur kaut kas, kas neizlādējās. Es nenožēloju, nē, ļoti ilgu laiku nebiju pat par to iedomājusies, bet, kad pieminēja to cilvēku, pēkšņi tā kā mazlietiņ... pat nezinu kas, bet bija. Jocīga sajūta.
Nē, nekad nevēlētos neko vairāk, bet tomēr. Nu, varbūt citā dzīvē.