tethys_

Kādi dievi, tādi cilvēki. Kāds esi tu, tādus dievekļus izvēlies. Manējā ir svētā mauka. Dievināma, pielūdzama, grēcīga un destruktīva. Būtībā visāda, viņai piemīt viss, kas vien var būt.
Varbūt arī tāpēc es nespēju izkļūt no vēlmes iegūt visu, neko neupurējot. Es patiešām gribu visu. Sakāpināti, kaislīgi, neprātīgi gribu iegūt visu pasauli, visumu un vēl un vēl. Reizē es nevēlos pazaudēt ne nieka. Es vēlos būt svēta, iedvesmojoša un pašaizliedzīga. Tiešām vēlos! Es ļoti, ļoti vēlos kaut sīkumos darīt šo pasauli labāku, tomēr reizē es nirstu visdziļākajā, smirdīgākajā un derdzīgākajā zaņķī, jo arī tur ir dzīve, dažkārt tā pat liekas vēl dzīvāka. Un reizē es vēlos to, ko 99,99% cilvēku sauc par grēcīgu, sliktu un negarīgu.
Bet es jums, svētie un grēcīgie, saku ar pilnu pārliecību - ja ne 99,99%, tad vismaz 90% no jums vēlas tieši to pašu, ko es. Droši vien, ka ne tikai to, tāpat kā tas nav viss, ko es vēlos, bet arī to visu, kas iet zem birkas "nenormāli".
Darbības gan izpaliek, vismaz nobremzējas. Tā kā es vēlos visu, bet neesmu Dieviete, tad man nākas izvēlēties. Es neesmu svētā mauka, lai varētu to visu tik perfekti apvienot kā viņa. Viss iekšā mutuļo nevaldāmā versmē, bet es nespēju izvēlēties. Es visā saskatu zināmu skaistumu, it visā, tomēr ir arī lietas, kas ir tuvākas, tomēr to ir reizes miljons vairāk, kā es jebkad spētu realizēt. Nav runa par konkrētiem darbiem. Es zinu, ko es gribu sasniegt dzīvē, runa ir par pašu dzīvi. Es gribu dzīvot, gribu dzīvot pa īstam, bet patiesa dzīvīguma trūkums dzen mani kapā.
Raujoties uz visām pusēm, liekas, ka pa laikam es spēju atlaist grožus un plūst turp, kur mani ved mana dziļākā kaislība, bet tad liekas, ka es izplūstu uz visām pusēm, sevi pazaudējot. Protams, ka konstants "Es" ir absolūta ilūzija, pat no materiālistiskā viedokļa mēs maināmies visu mūžu, tomēr ir grūti atradināt savu ierobežoto prātu no tā, ka es esmu "kārtīga, maucīga, slinka, dedzīga" vai jebkāda cita īpašība. Es neesmu īpašība, es izpaužu īpašības... no kā? No dvēseles?
Sūda būšana. Kurš tad zina, kas tā dvēsele tāda ir?
Vismaz par vienu es esmu tikusi skaidribā. Es esmu rakstniece pēc būtības. Man nav vajadzīgas īstas avantūras, lai visa būtība vārītos nevaldāmās kaislībās. Stāsti rodas no visa - manas dzīves stāsti - no viena skatiena, no uz mirkli sadotām rokām, no viena nevilša pieskāriena, ejot garām, no elpas aizraušanās, no balss intonācijas, no nagu ieciršanas un asiņu plūšanas.
Maniem tēliem nav konkrētu prototipu, bet es rakstu no jums, no visa, kas jūs esat man. Neviens, neviens pats cilvēks nezina, ko man nozīmē vienas nakts skype saruna, viena sms vai viens mūžs kopā. Es alkstu cilvēku, kas ir īsti un izpausti, kamēr es - haosā esoša, nebūtībā peldoša, neizpausta doma. Es kaut kas esmu, bet nezinu - kāda es esmu. Es esmu viss, bet tomēr neesmu nekas. Tikpat labi radītāja, kā radītais, tikai kaut kur vispārējā apziņas okeānā, ne šeit, tuvu jums blakām.
Jūtos kā neesoša, blāva sevis atblāzma un nezinu, kas vai kurš varētu manī pamodināt mani pašu.
Patiesībā jau ikviens no jums, ja vien es no tiesas un pa īstam sajustu, ka kaut kas manī atrod kaut ko tevī, un ka tie abi ir īsti.
Neprātīgā tieksmē pēc dvēselēm es jūtos kā vampīrs, kam nekad nepietiek, kā nosalušais, kas meklē ķermeņa siltumu, bet atceros to tikai pēc vārda, tāpēc nezina, ko patiesībā meklē, jo to ir jau sen aizmirsis.
Neviens no jums nezina, cik patiesībā jūs esat man svarīgi. Katrs no jums man ir kā pasaule, kā dzīve, kas man plūst garām un cauri, un es tik ļoti ceru, ka šis plūdums reiz atdursies pret kaut ko manī, ne tikai plūdīs kā caur tukšumu. Ka es jutīšu, ka tiešām esmu.