tethys_

Man ir iegājies, kā es pati nosaucu "kara, krīzes un apokalipses režīms". Es esmu tik dziļi iegājusi šajā režīmā, ka es jūtos laikam kā cilvēki kara plosītās valstīs, kur karš ir norma un visi domā tikai kara kategorijās jau paaudzēm.
Esmu tik ļoti pieradusi, ka ir slikti, ka jābūt uzmanīgai uz katru sīkumu, jāizpēta situācija, jābūt gatavai uz visu to sliktāko un jāizstrādā plāns B un C, un Z.
Tāds režīms atņem spēkus un saindē dzīvi, bet tas ir vajadzīgs krīzes situācijās. Tagad mana psihe vairs nespēj pieņemt, ka krīzes situācija ir galā, un psiho uz katru sīkumu. Krīzes situācijās tas ir labi, bet ikdienā - slikti.
Nesaprotu, kā nomierināt savus pārkairinātos nervus un aizdambēt asaru kanālus. Pastardiena tomēr nav pienākusi, bet es turpinu to ar šausmām gaidīt.
Jūtos kā karavīrs, kas miera laikos, atgriezies no citas valsts, aiz katra stūra gaida ienaidnieku, lai gan ticamība tam ir mazāka par 1%, un visticamāk, ka nekas vairāk par agresīvu pļēguru ar lietussargu rokās tur arī nebūs.
Kā lai pārslēdzas normālā režīmā un uzvar posttraumatiskā stresa sindromu?
Vispretīgākais tajā ir tas viens riebīgais klišķis, ko daudzi jauc ar aizdomāšanos, bet kas ir pilnīgi pretējs. Tas ir tas riebīgais brīdis, kad pazūd kādas divas, trīs sekundes, un tev nav ne jausmas, kāpēc darīji to, ko izrādās esi darījusi. Tā nav domu aizplīvošana, tā ir domu pilnīga apstāšanās, kaut kāda slimīga nirvāna, kuras laikā ķermenis kaut ko automātiski dara, bet nav saprotams - kāpēc. Tas izklausās droši vien trakāk kā ir, jo runa tiešām ir par dažām sekundēm. Tomēr tas ir ļoti nepatīkami.
Rodas tāda ļoti izteikta WTF sajūta. Šorīt es "izslēdzos" un attapos nevis ejam uz virtuvi pa durvīm, bet ar pieri plauktā, kas ir blakus durvīm. Un es neatceros tās divas sekundes, kurās es nogriezos pa labi agrāk kā vajag. Es tikai sapratu, ka eju ar pieri plauktā nevis pa durvīm. Meiteņu pasākumā es pacēlu roku ar kafijas krūzi, un nākamais, ko es atceros, ka es esmu krūzi paliekusi tā, lai dzertu, kādus 20cm pirms mutes. Rezultāts, protams, apliešanās ar kafiju.
Un man nav ne jausmas, ko es tajā laikā domāju. Tā nav aizdomāšanās. Liekas, ka smadzenes bija uzkārušās un ķermenis mēģināja turpināt uzņemto kursu, bet, nesaņemdams, piemēram, maņu orgānu ziņojumus par to, kur atrodas durvis, vai nespēdams sevi vairs līdz galam kontrolēt, pieliec krūzīti galīgi ne tur, kur vajag.
Cik zinu, tās visas ir ieilgušas krīzes sajūtas sekas un nemaz nav nekāda baigā jūgšanās, patiesībā tā pēc lieliem stresiem notiek ļoti daudziem cilvēkiem.
Tikai kā ieskaidrot psihei, ka apokalipse nepienāca un pagaidām arī nav gaidāma, ja nekad tu patiesībā nevari būt droša?
Cilvēki taču dzīvo absolūtā bērna naivitātē, to es zinu. Cilvēki ar depresiju, izņemot ļoti smagās formas, patiesībā ir objektīvākie cilvēki pasaulē, par to jau es rakstīju. Viņi ir visreālistiskākie. Visa cilvēce patiesībā turas uz naivām iedomām, jo citādi visi būtu depresijā un civilizācija apstātos. Patiesībā optimisms ir neadekvāta reakcija realitātei. Mēs tiekam mācīti melot sev, jo pieņemt reālo situāciju nozīmētu nonākt visādu šausmu priekšā.
Es pārāk labi to apzinos, lai spētu sevi atgriezt tajā naivajā bērna stāvoklī, kāds tiek uzskatīts par normālu...