Nu tagad man jau nelabi metas, pat pāris asaras nobira skatoties, kā pie 19gs koka mājiņas, kur es dzīvoju, jau 100m attālumā ir ūdens. Tas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, Skulmju māja, slaveno gleznotāju māja, kur man draugi fotografējās pie plāksnes ar informāciju. Tā jau māja nav labā stāvoklī, ja applūdīs pagrabs, izskalos pamatus, tā māja taču vispār neizturēs! Kad es tur ievācos, tur bija caurums burtiski uz ielu grīdā, tur ir tikai lamināts pāri uzlikts, tur nav nekādas izolācijas, nāks ūdens istabā un tad būs viss. Veca koka māja, kam jau viens stūris pūst, viņa taču nopūs līdz galam. It kā jau kas man, es tur vairs nedzīvoju, bet es mīlēju to mājiņu :( Patika vismaz reizi gadā braukt uz Jēkabpili staigāties un vienmēr nogāju arī garām mājai, kur cilvēki bija iekopuši jauku dārziņu. Dambja promenāde arī bija tik skaista. Nupat jau man ir šausmīgi žēl, ka mana mīļā pilsētiņa, kur pēdējos gados tik daudz ko sakopa, tiek postīta :(