Vasara ir visa tik pretīgi vienāda. Zaļš, zied, silts, phe. Rudens mainās katru dienu.
Šodien gulēju zālē, sauļojos, citi satinušies pufīgajās jakās un šallēs, kā tādi tirliņi. Rudenī vajag izjust katru mirkli, izbaudīt zūdošo siltumu, kad vēl ir, staigāt basām kājām pa vēso zāli, iegremdēt rokas zemē, kas ir pilnīgi citāda nekā vasarā. Rudens mainās. Tāpat kā vajag atcerēties vienmēr ņemt līdzi lietussargu, tāpat jāvēro, kad var novilkt kādu kārtu.
Patīk zemā, zeltainā saule. Nekad nav tā spiedīgā, pretīgā gaisma no augšas. Viss ir niansēm bagāts, smaržīgs, vienkārši brīnišķīgs. Un katra diena ir citādāka. Katrā ir kāda jauna pārmaiņa. Šodien, piemēram, bija vienā naktī nosalis baziliks. Bija zaļš, vienā naktī tapis tumši brūns. Mētras smaržīgas, novācu taisni saulstāvjos žāvēšanai.
Šis siltais rudens sākuma laiks man tik ļoti patīk, kad vēl var just vasaru, bet vairs ne tik spiedīgu, uzmācīgu. Tad nāk krāšņo lapu laiks, un pēc tam pelēkais miglas rudens. Visi trīs ir tik skaisti. Tik mainīgi, bagātīgi noskaņām.

Viena no Latvijas iedzīvotāju ļaunajām īpašībām. Tik bail ko teikt, ka ar citiem aiz muguras runās, bet acīs nepateiks - patika, nepatika, kas patika, kas nepatika. Ignors pilnīgs par visu, aiz tās pašas nespējas komunicēt, pateikt negatīvo tā, lai nesāp, un labo, lai nebūtu pārslīpēti. Tāpēc nesaka neko, un visi domā - ko gan par mani domā... ko par manu darbu domā... un neviens nezin. Neviens pats nezin, ko par viņu domā.