Redzēju sapnī, ka vedu palielu cilvēku grupu naktī mežā uz rituālu. Bijām nedaudz vairāk par 20. Mežs gan diemžēl te, Jaunciemā, bija nosacīts. Tur, kur parasti ir meža mala, sākās tādas skrajas mājas ar samērā nelieliem "meža" pleķīšiem pa vidu. Man bija licies, ka meža tuvajā pusē vēl bija palicis palielāks meža gabaliņš, bet izradījās, ka tam pašā vidū ir jau uztaisīts būvlaukums un apkārt esošajās mašīnās nakšņoja celtnieki. Nosodījos un nolēmu vest uz vietu, kur droši bija vēl mežs palicis, vienīgi tas bija stipri tālu. Cilvēki ļoti gribēja iet, neviens nesūdzējās, tāpēc mēs griezamies uz otru pusi, kas bija virzienā, kur Donīsa rituāla vieta. Nosacītā mežmala pirmajā virzienā bija reālajā vietā, bet otra - stipri tālāk. Janciems bija izpleties, arī tā daļa, kur pat nebija meža skupsniņu. Gājām ilgi, šur tur rēja suņi. Man noskaņa patika, lai gan pilsēta bija apēdusi lielu daļu mana mīļā meža. Dārziņi apkārt bija zaļi, nakts ļoti tumša, bet laternu maz. Pamazām jau tuvojās īstā mežamala, bet šur tur pie pašas robežas bija aizbūvēts ciet, tāpēc bija jāpacīnās atrast vietu, kur vispār mežā tikt, bet varējām redzēt pāri māju rindai, ka mežs tur tiešām vēl ir. Bija jāiet vēl tālāk nekā es cerēju, bet visi ļoti gribēja rituālu mežā, tāpēc neviens nesūdzējās, gājām un meklējām. Beidzot starp divām mājām atradām ceļu, kas veda mežā. Tās bija vēl nepabeigtas mājas, laternu nebija, ceļš mežā bija ne tikai tumšs, bet gan gluži melns, jo bija apmākusies nakts. Tomēr tad pēkšņi mākoņi pavērās, atklājās vēl diezgan apaļš, tikai nedaudz padilis Mēness, kurš gluži apžilbināja acis. Devāmies mežā kā akli, neko neredzot.
Mežā gan mēs nenonācām. Izejot cauri tumsai, jau pēc dažiem metriem pamats zem kājām pārvērtās par grīdu, bet priekšā atklājās pagarš gaitenis ar soliem gar sienu, un tā pašā galā - liels logs, pa kuru spoži spīdēja saule. Apstājāmies galīgi samulsuši, jo nejauši iesoļot svešā mājā jau būtu pietiekami neticami, bet saules gaisma - pavisam neiespējami. Ap stūri mums pretim nāca divas sievietes un vīrietis, kuri vispirms apstājās, kaut ko savā starpā sačukstējās, un tad nāca pretim. Es nevarēju noticēt, ka ir noticis tas, ko es jau sen gribēju, tāpēc metos viņiem garām pie loga un to atvēru. Tur bija Mēness, tāds pats, kādu redzējām tikko savā pasaulē, tikai baltgans kā dienā. Sauli neredzēja, tā laikam bija uz otru pusi, pa logu neredzama. Prātā jutu raisāmies tās domas, kas bija iepriekš pilnīgi neskaidras, bet kuru dēļ es biju nākusi taisīt rituālu. Tādas kā atmiņas, kā nojausmas par pasauli, kas pastāv līdzās.
Devos atpakaļ pie grupas, kuriem bija pienākuši trīs cilvēki. Viņi sveica mūs Otrajā Rīgā, un es jautāju, cik to šeit ir. Bija tikai divas un vēl Sigulda, vairāk pilsētu Latvijā nebija. Katra atradās pie vieniem no trim vārtiem. Viņi mūs aicināja tālāk. Izgājām no lielas, diezgan parasta izskata ēkas, taču apkārtne nebija parasta. Viss bija krāšņos ziedos, bija tiltiņi un strūklakas, un ļoti daudz koku. Nebija ielu tādā izpratnē, kā ielas priekš mašīnām, lai gan es pārīti redzēju lēnām braucam starp cilvēku grupiņām. Likās, ka tā bija pilsēta cilvēkiem nevis tehnikai, un mašīnas tika izmantotas tikai retos gadījumos, kad citādāk nevarēja. Cilvēki izskatījās priecīgāki nekā ierasts Rīgas ielās, bet nelikās arī mākslīgi vai pārlieku jautri. Pilsēta likās tiešām pozitīva, bet dabīgā veidā.
Mūs aizveda uz kādu citu ēku, šī bija skaistāka, bet likās, ka ēkas šeit nav pirmajā vietā, ka svarīgākie ir apstādījumi un visādi vides objekti. Izgājām cauri gaitenim uz lielu iekšējo dārzu. Visi mani paziņas, ko biju aicinājusi uz rituālu, likās jūtam sevī tās pašas atmiņas un nojausmas, ko jutu es. It kā nemaz nebūtu tik daudz ko jautāt, jo kaut kur iekšā skanēja vārdi "šeit nav ideāli, bet neapšaubāmi ir labāk nekā citur", vai kaut kas tamlīdzīgs. Likās, ka visi juta vēlmi šeit palikt. It kā tikai vēlme vien veikt rituālu, lai kontaktētos ar šo vietu, būtu pietiekama, lai mūs šeit vismaz uz brīdi uzņemtu. Visus apsēdināja pie gara galda, izdalīja papīru un pildspalvas, un lūdzu uzrakstīt, kāpēc mēs šeit iederamies, kāpēc būtu jāļauj mums šeit palikt.
Nez kāpēc es pēkšņi pārsviedos uz kādu jaunieti, kurš bija mums līdzi, apmēram 18 gadus vecu puisi. Sāku rakstīt, ka visi mani draugi un arī pārējie cilvēki šajā grupā ir ļoti labi, ka nevienu nevajag atstāt ārā, un man, kas šeit it kā bija iekšā, vajadzēja atgādināt, ka par sevi arī jāraksta. Viņš pateica paldies, it kā būtu normāli, ka es te pie viņa esmu, un rakstīja par sevi, ka esot vienmēr gribējis uzlabot pasauli, bet nekad nav sanācis, jo pasaule ir "par smagu", bet šī, iekšējā pasaule, neesot par smagu, ka viņš varēšot te vairāk sevi izpaust. Es pie sevis cerēju, ka vienalga kas ir palicis manā ķermenī, uzrakstīs par mani labi. Tā arī bija. Lapas neviens nesavāca, likās, ka šīs pilsētas ļaudis tāpat spēja nolasīt vienā mirklī, kas rakstīts, vai varbūt viņiem to nemaz nevajadzēja, un viņi lasīja mūsu prātos. Uz liela plakāta parādījās to vārdi, kuri var palikt, kuriem jāiet projām, un ar kuriem vēl parunās, lai izlemtu. Es biju uzreiz tikusi iekšā, bet puisis, kura galvā nez kāpēc mitu, bija grupā, kam jāparunājas. Trīs no mūsu vidus nebija apstiprināti un viņus uzreiz veda ārā. Pusis jautāja - vai tie, ar ko parunās, ir ar lielu vai mazu cerību, ka tiks? Viņam teica, ka vairāk ar lielu, jo tos, ko tiešām negrib, jau esot aizveduši.
Tad es atgriezos savā ķermenī, un man galvā atkal skanēja, ka šī vieta nav ideāla, drīzāk pat tālu no tā, bet ka tā ir tiešām labāka par to realitāti, kur iepriekš dzīvoju. Ka šeit ir vairāk cerību, lielāka taisnīguma sajūta, vairāk iespēju izpaust sevi. Ka šeit pie varas ir cilvēki, kas vēlas darīt labu citiem nevis tikai sev, un, lai gan viņi arī ne vienmēr visu izdara ideāli, pieļauj kļūdas un arī strīdas cits ar citu, ka tā tomēr sanāk labāk. Ka šajā pasaulē ir vairāk brīvu resursu, tāpēc jāstrādā ir mazāk, lai gan ir. Viss likās ļoti labi. Es jau sen biju zinājusi, ka kaut kas tāds pastāv, un man bija izdevies lielu daļu savas grupas ievest labākā pasaulē. Ne ideālā, ne perfektā, bet tomēr labākā.
*
Tas ir apmēram tas, ko es vēlos darīt, bet kam man vēl pietrūkst resursu tīri materiālā ziņā. Man jau sen ir plāns, kurš tieši pēdējo mēnešu laikā ir tik ļoti skaidri izkristalizējies. Man vajag tikai to lauku māju, to zemi, kur visu sākt darīt. Bez pretenzijām uz ideālu, bez iedomām par debesu valstību zemes virsū, izredzētu likteni vai citādiem pāspīlējumiem. Es varētu iekārtot pasaulīti, kas vienkārši ir par kripatu labāka. Pat ne katram, bet savējiem. Tiem, kuri ir savā ziņā līdzīgi man. Es zinu, kā to izdarīt, bet pagaidām vēl nespēju pārvarēt materiālās pasaules pretestību.