Tad nu sapnī es ar šo sievieti sagadījos milzīgā dvēseļu radinieku meklēšanas festivālā. Abas bijām gājušas, nezinot, ka otra būs, un nejauši satikāmies. Parunājām, ka īpaši neticam šamanim, kas visu vadīja, bet pasākums ar mūziku un rituāliem, izklausījās jautri. Pašķīrāmies, gājām tālāk. Bija laba atmosfēra, gan skatuve ar mūziku, gan cilvēki tālāk pļavā sadziedāšanos taisīja, bija interesanti veikaliņi, viss forši.
Tad sākās galvenais rituāls. Rietēja saule, kamēr mēs mantras skaitījām, kaut kas tika piesaukts, es neko īpaši nejutu, bet jutos kā iejutusies spēlē, ka ir labi. Tad beidzot jau bija tumšs un sākās rituāla kulminācija. Pēkšņi likās, ka atveras visi Debesu vārti. Vizuāli nekā nebija, bet varēju sajust daudzas pasaules uz augšu kā medus kūkas kārtas klājamies citu pār citu, un tur tiešām bija viens pavediens, kas vijās blakus manējam. Ne visu laiku, bet diezgan neatlaidīgi laiku pa laikam. Protams, viņa. Likās, ka pilnīgi savelkamies kopā. Gājām viena uz otras pusi, kā daudzi citi cilvēki mums apkārt. Satikāmies, skatījāmies viena otrai acīs, sadevām rokas, noglāstījām seju, tāds uberromantiskais mirklis, kad viss Visums sadodas rokās, lai mēs satiktos un atklātu savu dvēseļu radniecību. Apskāvāmies, tad atrāvāmies, un es jutu viņas domu, ka viņa vēlētos mani noskūpstīt. Nodomāju - Ellē ar maniem principiem, jā! No skūpsta arī Zemes vārti atvērās, likās, ka stāvam bezdibenī ar ar... bezgriesteni? virs mums.
Un tad festivālam uzbruka idiotu apvienība ar kaut kādu cēlu nosaukumu kā "Sargājiet īstu draudzību!" vai kaut ko tādu. Viņiem likās, ka šāda dvēseļu radinieku ideja sabojā īstu draudzību, ka šeit cilvēki pārāk seksuāli ņem to lietu, un vispār Sātans. Nu, tādi kā kristiešu fundamentālisti, vai kas. Viņi bija sagatavojuši pretrituālu, lai izšķirtu tos, kas bija cits citu atraduši. Viņa tā kā slīdēja projām, kā pazuda, es nodomāju, ka mans lāsts atkal piepildās... un tad es viņu vairs neatcerējos, pat vispār ne kā cilvēku.
Viendien gāju kaut kādā valsts iestādē dokumentus kārtot vai ko, nebija svarīgi, un pēkšņi ieraugu sievieti, kas man kaut ko atgādina. Zinu, ka nepazīstu, bet atceros viņu kā atsevišķu pazīmju apkopojumu. Kādā krāsā mati, acis, cik gara, kādi sejas panti, un vienu ļoti skaistu īpašo pazīmi, kas nav citiem. Jāatceras, ka tā ir reāla sieviete, un manas smadzenes spēja uztaisīt efektu, ka es uz viņu skatos, bet nepazīstu. Tad sāka nākt kaut kādas atmiņas, vēl arvien nav tā sajūta, ka skatos uz pazīstamu seju, bet kaut ko miglaini sāku atcerēties. Viņa tā dīvaini uz mani paskatās, bet neko. Raustos emocionālos krampjos, jo no vienas puses labāk lai nav, bet no otras puses tās pēkšņās, neskaidrās atmiņas... piegāju klāt, jautāju, vai viņa mani atceras. Viņa tā paskatās, ka liekas - kaut ko laikam jā, bet saka, ka nē, un ļoti aktīvi dodas projām, kā nedarītu cilvēks, kam nav nekādu dīvainu atmiņu. Nosaucu pakaļ savu vārdu, ka var mani sameklēt FB, ja nu vēlas, bet pieņemu, ka nekas nebūs, un mēģinu sev iestāstīt, ka tā arī labāk.
Tajā vakarā tomēr pienāk ziņa, ka mums jāparunā. Vairs jau nevar teikt nē, eju uz tikšanos. Tur viņa ir, visa dvēseles radiniece un ideāla. Mēģinu sevi atturēt, bet nekā, eju klāt un uzreiz saņemu roku. Viņa saspiež manus pirkstus, un man jau galva ir tukša. Man taču patīk mīlēt, arī tā naivi un stulbi, un atdevīgi. Tikai nekad tas nebeidzas labi. Tas beidzas labi, ja ir aprēķins, ja es turu sevi pa gabalu, ja es uzstādu noteikumus un visu laiku čekoju uz katra soļa, vai tikai mani neizmanto, un vai es esmu kontrolē. Šeit es vienkārši aplieku viņai rokas ap vidukli, viņa tā kautrīgi uzliek galvu man uz pleca, un mēs esam kā divi fakini, balti balodīši, un es zinu, ka es palikšu balodītis, bet viņa pārvērtīsies par maitu liju, jo visi tā vienmēr dara, kad es esmu laba un jauka.
Bet gribas, nu gribas, tā svēti un skaisti, kaut uz brīdi... un pēkšņi viņas seja atkal ir pazīstama, vairs nav pazīmju kopums, un es atceros gan iepriekš piedzīvoto, gan festivālu, gan visu, kāpēc viņa man patīk.
Fu, kāds sapnis. Tiešām no sevis kaut ko tādu negaidīju. Romantika līdz nelabumam. Bet tā smadzeņu spēlīte - iespēt pazīstamu seju padarīt nepazīstamu, lai gan izskatās tāpat, un pēc tam atkal atpakaļ - nu tas bija grandiozi.